Eiro ieviešanas jautājums atklāja jau sen pastāvējušu problēmu, ja tā var teikt. Vienmēr ir pastāvējusi, un agrāk vai vēlāk būtu aktualizējusies. Proti, kā latviešu nacionālistiem darboties kopīga mērķa labad, ja izpratne par to, vai ''Rietumu'' ietekme ir pozitīva, vai draudīga, ir reizēm diametrāli atšķirīga. Kas attiecas uz mani, tad nekad neesmu slēpis, ka esmu eiroskeptiķis.
Ir pavisam loģiski, ka noteikti spēki šādu iespēju sašķelt nacionālistus un latviešus kopumā izmanto bez kautrēšanās. No vienas puses, ''Rietumu'' (un eiro) noliedzējus daži mēģina padarīt par Krievijas aģentiem, Rubļa atbalstītājiem un tamlīdzīgi. Lai kas arī bija Imantam Kalniņam prātā, taču viņa atklātā vēstule man vismaz izskatās pēc apzināta mēģinājuma padarīt Eiropas federalizācijas un eiro ieviešanas pretiniekus par automātiskiem Putina un Lukašenko atbalstītājiem.
No otras puses, tie, kuri stratēģisku iemeslu dēļ tomēr atbalsta eiro, tiek pataisīti par jau ierastajiem ''kangariem'', ''Rietumu pakalpiņiem'' utml. Šajā sakarībā visai interesanti izskatās Sandras Veinbergas raksts ''Putina buča vai krokodils bērnu dārzā. Kas ir briesmīgāk?'', kura mērķis ir radīt mākslīgu izvēli starp Putina režīmu un kultūrmarksismu pēc zviedru labākajām receptēm.
Beigu beigās visa diskusija tiks reducēta līdz izvēlei starp atgriešanos Putina Krievijas paspārnē vai radikālāko ''Rietumu'' kreiso ideju pieņemšanu. Tāpēc, lai latviešu nacionālisti saglabātu savu vienotību (ne to, kas Saeimā), jebkādai turpmākajai diskusijai būtu jānotiek uz pilnīgi jauna pamata, nevis mūsu nedraugu radītos mākslīgos rāmjos.
Kur novedīs šāda diskusija, kurā vieni, vai otri nacionālisti tiek padarīti vai nu par putinistiem, vai arī par ''Rietumu pakalpiņiem''?
Maldās tie, kuri uzskata, ka Latvija ir ģeopolitiski dreifējošs zemes pleķītis, kas var pieslieties, vai nu vienai, vai otrai pusei. Pirmkārt, Latvijas atrašanās ''Rietumu'' ietekmes sfērā jau ir fakts, kas par realitāti kļuva jau labu laiku atpakaļ. Jānis Kučinskis ir rakstījis daudz ko man nepieņemamu, bet vismaz šajā sakarībā viņam jāpiekrīt.
Savā rakstā ''Vai cīnītāji pret eiro ieviešanu uzskatāmi par opozīciju?'' viņš pamatoti norāda, ka atjaunotās Latvijas lats nekad nav bijusi suverēna valūta. Līdz ar to lielākā daļa iebilžu pret eiro ir visai liekas, jo lats lata pēc ir tukša runāšana. Esmu visai pārliecināts, ka visi nacionālisti piekristu, ka Latvijai ir jānodrošina pēc iespējas lielāks eksporta pārsvars pār importu, pēc iespējas labāk nosargāts iekšējais tirgus, bet kredītam jānāk galvenokārt no pašu tautiešiem ar krājaizdevu sabiedrību palīdzību. Tikai tad valūtai ir kaut kāda faktiskā nozīme. Kad ir nostiprinātas šīs lietas, var sākties jēgpilna diskusija par to, kurai valūtai pieslieties. Sāksim ar vienojošo, nevis ar atšķirīgo.
Otrkārt, Krievija nav nekāda alternatīva (kā dažiem patiktos domāt) tā iemesla dēļ, ka tā pati ir visai lielā ''Rietumu'' ietekmē jau kopš PSRS sabrukuma. Krievijas patiesajiem valdniekiem - oligarhijai - ir viena vērtība, un tā ir nauda. Izlaupītos Krievijas resursus pārvērst naudā ir iespējams tikai sadarbojoties ar ''Rietumiem''. Pretī ''Rietumi'' prasa Krievijas pakāpenisku pārveidi pēc sava ģīmja un līdzības, ko var labi redzēt pēc Krievijas materiālistiskās masu kultūras un dažādām reformām, piemēram, augstākajā izglītībā, kuras šķiet, kaut kur jau redzētas...
''Saimnieks'' Putins ir tikai prasmīgs menedžeris, kas saskaņo vietējās oligarhijas, rietumu un krievu imperiālistu intereses. Tajā pašā laikā Krievija ir drauds, jo imperiālistu ietekme ir pietiekami liela, kas izpaudās Gruzijas gadījumā, un vienmēr ir iespējams vienoties ar ''Rietumiem'' par zināmu ietekmes sfēru pārdali. Rezultāts Latvijas nonākšanai atpakaļ šajā ietekmes sfērā būtu tas pats ''Rietumu'' materiālisms un pret-dabiskā vērtību sistēma, tikai apvienojumā ar krievu šovinismu un vulgaritāti.
Tātad runa nav par izvēli starp diviem pretstatiem, bet starp divām sistēmām, kas darbojas pret latviešu tautas interesēm un kuras atrodas ciešā saiknē viena ar otru. Turklāt šīs sistēmas vienmēr ir gatavas vienoties par zināmām izmaiņām Latvijas ģeopolitiskajā kursā, vai pat divvaldību. Šķiet, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete nedaudz par daudz atļāvās pateikt patiesību par šādiem plāniem, kad runāja par ''Vienotības'' un "Saskaņas centra" divvaldību Latvijā.
Esmu pārliecināts, ka kādas partijas un tai draudzīgo mediju līdzšinējā taktika attiecībā pret pārējām partijām, kas tai stāv ceļā uz šādas ''Rietumu''-Krievijas ass izveidošanu ar abām partijām kā šo ģeopolitisko spēku interešu pārstāvēm, ir vērsta tieši uz šāda plāna realizēšanu un, visticamāk, šī plāna veidotāji nedzīvo mūsu valstī.
Tāpēc, atbildot uz iepriekš izvirzīto jautājumu, nacionālistu turpmāka diskusija par ''Rietumiem'' un Eiro ierastajos rāmjos novedīs pie abu nacionālistu spārnu sakāves kā rezultātā uzvarēs abas mums nedraudzīgās sistēmas - gan ''Rietumi'', gan Krievija.
Kā rīkoties šādā situācijā, kad starptautiskā situācija ir nelabvēlīga? Pirmkārt, vairumam nacionālistu būtu pilnībā saprotams fakts, ka pašreiz ''Rietumu'' sistēmā ir pietiekami lielas manevrēšanas iespējas, lai nosargātu latviešu tautas eksistenci un stiprinātu Latvijas faktisko neatkarību, neatkarīgi no tā, vai ''Rietumi'' tiek uzskatīti par tikai taktisku, vai arī īstu sabiedroto. Tajā skaitā ekonomisko, kuru jau minēju iepriekš. Attiecībā pret Krieviju ir visai skaidrs, ka jebkāda suverenitāte būtu jāaizmirst.
Izvēle (ja tāda ir) ir starp ierobežotu neatkarību un suverenitātes likvidāciju. Jārunā ir par kopīgo mērķi, un taktiskas atšķirības ir jāizdiskutē, nesaucot vienu vai otru pusi par nodevējiem, taču jāizvairās no resentimenta nacionālistiem, t.i., tiem, kuru mīlestība pret tautu ir mākslīgi konstruēta, bet pirmajā vietā ir cīņa pret kaut ko. Šādu cilvēku kaitniecība kopīgajam mērķim ir tikai laika jautājums.
Otrkārt, ņemot vērā, ka abas sistēmas pamatā darbojas pret latviešu tautas interesēm, ir jāmeklē trešā alternatīva. Pretējā gadījumā mēs vienmēr tiksim nostādīti situācijā, kurā jāizvēlas starp diviem ļaunumiem, un kā pa lejupejošu spirāli zaudēsim. Ungārijas jaunā konstitūcija ir pirmais vēstnesis tam, ka pārmaiņas tuvojas, taču viens nav cīnītājs, tāpēc ir jāstiprina sadarbība un pieredzes apmaiņa ar Rietumu nacionālistiem. Varbūt jau ievērojāt, ka līdz šim vārdu ''Rietumi'' liku pēdiņās. Tas tāpēc, ka t.s. ''Rietumu vērtības'' un šobrīd īstenotā politika ir pilnīgi pretēja tam, kas ir Rietumi. Īstie Rietumi šobrīd ir nodzīti dziļā politiskā un kulturālā opozīcijā, un tā ir arī latviešu nacionālistu atbildība cīnīties par Rietumiem, pie kuriem pieder arī Latvija.
Paši Rietumi šobrīd ir ierauti iekšējā cīņā, un kreisi-liberālās idejas ir sāk krietni zaudēt savu vadošo lomu. Taču tā ir atsevišķa tēma. Jebkurā gadījumā, pesimismam nav pamata. Krievijas draudi ir īstermiņa - Latviju tā var apdraudēt tik ilgi, kamēr naftas un dabasgāzes cenas ir pietiekami augstas, bet vēlāk draudus radīs tās pirmsnāves konvulsijas. Runa ir par dažām desmitgadēm, ko atzīst ne viens vien eksperts. Arī ''Rietumu'' pašreizējais totalitārisma mēģinājums nevar pastāvēt mūžīgi, jo pret-dabisku ideju pasludināšana par cilvēces augstāko sasniegumu nav nekas cits kā pašnāvība. Galvenais ir līdz tam noturēties, stiprināt neatkarību un sagaidīt īsto brīdi, jo pēc nakts vienmēr nāk rīts un pēc ziemas nāk pavasaris. Tāds ir dabas likums.