O. Spārīti skumdina, ka valsts ir pilnībā zaudējusi kontroli pār ražošanu, pār zinātniskās izpētes centriem un to ražotnēm, kas varētu valstij dot produktu ar pievienoto vērtību. Fragmentējoties zinātnes struktūrai, dzīvotspējīgi ir izrādījušies tikai spēcīgākie asni.
Sabrūkot PSRS, Latvijas zinātne saņēmusi ļoti spēcīgu triecienu un turpmāk nav varējušas pārstāvēt visas zinātnes nozares vienlīdz spēcīgi. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 90. gadu sākumā daudzu zinātnisko institūtu laboratorijas, kā arī rūpnīcas, kas tiešā veidā bija saistītas ar zinātnisko izstrāžu pārvēršanu precē, tika demontētas, izpārdotas, to iekārtas – nodotas krāsaino metālu uzpircējiem un lūžņos. Pēc O. Spārīša domām, tas bija noziedzīgs un netālredzīgs process.
"Tagad mēs, runājot premjera Valda Dombrovska ("Vienotība") vārdiem, vēlamies radīt vīziju, kā Latvijai kļūt par zemi, kurā zinātniskā kvalifikācija tiek pārvērsta pārdodamā un eksportspējīgā produktā. Taču ir viena lieta – vai Latvijas nelielais budžets, sevišķi tagad, kad tas ir novārdzināts krīzes gados, spēs zinātnes vajadzībām atjaunot ražotnes, īstenot pilotprojektus, veikt patentmaksājumus pasaules lielajām patentu reģistrēšanas organizācijām, lai Latvija pati varētu baudīt sava zinātniskā darba augļus, tā piedaloties ekonomikas stiprināšanā?" jautā LZA prezidents.
Šobrīd zinātnes finansējums ir apmēram 17 miljoni latu gadā, bet 2008.–2009. gadā zinātnē tika apgrozīti apmēram 60–70 miljoni latu, kas ir četras reizes vairāk. Tad arī tika izstrādāts Zinātnes likums, kurā paredzēts, ka ik gadu jāpalielina finansējums zinātnei par 0,15 % no Iekšzemes kopprodukta. Ar 2009. gadu finansējuma pieaugums zinātnes attīstībai tika atņemts un līdz šim brīdim nav atjaunots, uzsvēra O. Spārītis.
Zinātniskajiem institūtiem pārejot augstskolu paspārnē, tie nereti kļuva par "papīra zinātnes" un publikāciju, bet ne produktu paraugu ražotājiem. Neatrodot līdzekļus starptautiskajiem patentmaksājumiem, Latvija nevar gūt peļņu no savu zinātnieku izgudrojumu ieviešanas ražošanā, stāstīja O. Spārītis.
"Mums pietrūkst arī turīgu un ar zinātnes risku apveltītu uzņēmēju, kas pasūtītu zinātniekiem konkrētus produktus, kaut vai jaunus medicīniskus preparātus vai jaunu velosipēdu. Zinātnieki tādos gadījumos ir spiesti atbildēt, ka viņam ir ideja, rasējums, bet nav iespējas izgatavot darbojošos modeli, lai eksperimentāli parādītu, kā tas darbosies," sacīja LZA prezidents, "ja uzņēmējs šodien grib pirkt zinātnisko izstrādni, viņam pašam ir jāatrisina jautājums, kā to padarīt par preci, kā iziet eksperimentu posmu un aprobēt, līdz prece iegūst patenta un pārējās tiesības."
Pēc O. Spārīša teiktā, pašlaik Latvijā ar biznesu un tiešo ražošanu ir saistīti aptuveni 15 % zinātnieku, bet pārējie 85 % atrodas pie augstskolām. Jebkurā citā uz tirgus attiecībām bāzētā valstī tieši privātais kapitāls nodarbina lielāko daļu zinātnieku, dodot viņiem pasūtījumus un ieguldot privātos līdzekļus zinātniskajā infrastruktūrā, lai saņemtu eksportspējīgu vai vismaz savā zemē pārdodamu produktu.
Latvijā zinātnē dažādās kvalifikācijas pakāpēs patlaban ir nodarbināti aptuveni 5000 zinātnieku, kuri ir aktīvi dažādos zinātniskos projektos un izstrādnēs. No viņiem apmēram 2000 ir ar zinātņu doktora grādu. To vidū liels skaits ir ekonomikas zinātņu doktoru, taču, iespējams, viņu ieguldījums valsts ekonomikas sildīšanā un attīstības projektu veidošanā ir maz jūtams tieši tāpēc, ka Latvijā trūkst zinātnē balstītas ekonomikas.
O. Spārītis uzskata, ka mūsu valstī izpildvara ir attālinājusies no sabiedrības – no strādājošajiem, no izglītības sabiedrības, no zinātnes sabiedrības –, un kļuvusi kaut kādā mērā par augstāko varu, jo ar "budžeta šķērēm" diktē visai pārējai Latvijai, kā tai strukturēties un kā tai dzīvot.