Varbūt – cerams – vainīgie kaut mazliet sabīstas tad, ja viņu vārds ar negatīvu nokrāsu parādās laikraksta slejās vai uz vāka.
Ja mēs par problēmām nerunātu, liktos, ka to nemaz nav. Ja nedalītos rūpēs, nezinātu, ka Siguldā radiatoru vietā dažam labam nākas izmantot kaķi, ka Baložos iedzīvotāji uztraucas, vai izdosies iegūt Eiropas līdzfinansējumu māju siltināšanas projektā. Ka uz Saulkrastu apvedceļa, kas tika uzbūvēts pirms pieciem gadiem, parādās arvien jaunas bedres un ka Baldones mazāko iedzīvotāju vecāki ir nobažījušies par bērnudārza ēdiena cenu un kvalitāti.
Tie, kas nobīstas runāt, tā arī paliek nesadzirdēti. To pašu varam attiecināt uz valsts svētku nedēļu, kad sarkanbaltsarkanā lentīte ir valoda, kurā mēs viens otru saprotam. Par spīti aicinājumiem un mudinājumiem šajā nedēļā piespraust karogkrāsu lentīti, uz ielas redzam, ka vairāk ir to, kuri izvēlas nerunāt. Jo vieglāk ir nobīties un palikt neitrālajā zonā kopā ar tiem, kas neprovocē un nejautā.