Laiki ir mainījušies. Mums, jauniešiem, kuri barikāžu laikus neatceras vai tolaik vēl nebija dzimuši, ir grūts uzdevums – neatkarība ir atgūta un ir pēdējais laiks stiprināt Latvijas valsti un likt tai atkal darboties latviešu tautas labā. Dīvaini, ka tas ir piemirsts – Latvija tika dibināta, lai dotu dzīvību latviešu tautai. Un, cīnoties par šo mērķi, vairs nav ne frontes līnijas, ne barikāžu.
Mums ir jādod atbilde tam klusajam karam, kas tiek vests pret latviešu tautu pēdējos 20 gadus. Mūsu pretinieks nav atklāts kā 1919. vai 1991. gadā, tas neuzbrūk ar militāru spēku, bet gan cīnās pret tautas ideāliem un simboliem, jo, iznīcinot tos, nekāda militāra pretošanās nebūs iespējama.
Katru dienu plašsaziņas līdzekļi stāsta par to, cik Latvijā ir bezcerīgi palikt, ka tauta izmirst, visi zog un ir nelieši, tiek melots par mūsu vēsturi vai labais tiek noklusēts. Īpaši cītīgi tiek strādāts pie tā, lai radītu iespaidu, ka latvieši neprot saimniekot savā zemē – lai ar atplestām rokām sagaidītu īstos "saimniekus". Tieši tāpēc tiek nomelnots Kārlis Ulmanis un ne "vēsturiskās patiesības" dēļ. Nē – tiek uzbrukts latviešu valstsvīra un saimnieka simbolam.
Ar materiālismu tiek grauta vēlme aizstāvēt savu dzimteni, jo tas, kuram pirmajā vietā ir uz kredīta paņemts auto, bet dzimtene ir kādā divsimtajā vietā, nekad neies krist par savu dzimteni. Tā, pa vienai pilītei, tiek izgrauzts pat viscietākais akmens, tas notiek tik nemanāmi un tajā pašā laikā tik visaptveroši.
Daudz pirkstiņu ir šai rokai, kas grib novākt mūsu tautu no vēstures skatuves, un mūsu uzdevums ir nevis meklēt vainīgos, bet pašiem ar saviem vārdiem un darbiem atjaunot ticību latviskai Latvijai. Svētku laiks novembrī ir īstais brīdis, lai iedrošinātu arī šaubu pilnos un neticīgos.
