Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Līdz ar to es neņemos spriest par notiekošā patiesajiem cēloņiem, lai gan iesaistītie personāži laiku pa laikam dzīvē ir sastapti un pat uzturētas kādas dziļdomīgas sarunas. Tādēļ tikai dažas tēzes...

Pirmā. Var saprast to publikas daļu, kuru nervozē bankas "ABLV" apzīmējums – "trešā lielākā banka Latvijā". Ja problēmas ir "trešajai lielākajai", tad... Manuprāt, bankas problēmas reāli skars tos biznesa projektus, piemēram, būvprojektus, kuros banka ir iesaistīta kā kreditētājs vai citādi. Cik šādu projektu ir, nav un nebūs zināms, jo tā ir komercinformācija.

Līdz ar to "mierīgie civiliedzīvotāji" atskaņas varēs redzēt vien tad, kad palēnināsies vai apstāsies rosība, teiksim, Skanstes ielas rajona būvlaukumos (banku interesēja rajona attīstība), kaut kas sametīsies greizi ar "kapu tramvaja" megaprojektu (diez vai to attīstīs, ja nobruks Skanstes rajona plāni) un tamlīdzīgi. Reāli tas nozīmē noteiktu būvdarbu apjoma kritumu, tomēr – ja ticam nozarei, pateicoties Eiropas fondu naudas pieplūdumam, darāmā būvniekiem tuvākajos gados tāpat pietiks, līdz ar to diez vai atkārtosies situācija, kāda bija pēc nekustamā īpašuma "burbuļa" pārplīšanas.

Otrā. Banka "ABLV" bija vērienīgs mecenāts dažādu kultūras ieceru atbalstīšanā – sākot ar Laikmetīgās mākslas muzeja projektu un beidzot ar "Kultūras dienu". Ir puslīdz skaidrs, ka pie labas finansiālas veselības palikušie kultūras sponsori – Zuzāns, Teterevi – kritumu naudas plūsmā projektiem kompensēt nevarēs, un būtu neglīti to arī prasīt.

Īsi sakot, ja "ABLV" problēmas kādu Latvijā skars tieši, tās būs noteiktas ar kultūru saistītu ļaužu grupas. Tomēr uzreiz arī jānorāda, ka pastāv arī citas, kas nav bijušas finansiālā sasaistē ar banku.

Trešā. Publiskajā telpā izskan čīkstēšana, ka visi pēdējā laika nesmukumi Latvijas valstij apgrūtināšot aizņemšanās iespējas ārvalstīs, ko mierīgie civiliedzīvotāji viegli var salikt savā galvā kopā ar valsts budžeta stāvokli. Un atkal ķerties pie nervozēšanas.

Patiesībā nekas dramatisks nav noticis un nenotiks. Varu viegli iedomāties, ka mūsu dižvīri un dižsievas, skatoties uz ekonomikas attīstības tempiem, zināmu stabilitāti un "labā zēna" reputāciju ārzemēs, jau bija ieplānojuši daļu parāda patiešām pārfinansēt. Proti, aizņemties par lētāku cenu, lai atdotu to naudu, ko esam iepriekš kā valsts aizņēmušies par dārgāku.

Tā ir prātīga prakse, un, jā, var gadīties, ka šis plāns neizdosies. Es gan teiktu, ka iemesls drīzāk būs tas, ka lielās ekonomikas pasaulē ceļ likmes un naudas kā preces cena vispār kļūs dārgāka, – kāda velna pēc jāaizdod Latvijai, ja parādās labākas peļņas iespējas, pērkot, teiksim, ASV parādzīmes? Mūsu dārgo finansistu sastrādātajām ziepēm būs pakārtota ietekme.

Savukārt tas, ka mums, iespējams, kaut ko neizdosies pārfinansēt, nozīmē to, ka neparādīsies, teiksim, "lieki" trīsdesmit miljoni eiro, ko novirzīt citām vajadzībām (piemēram, Valsts kases darbinieku prēmēšanai). Nekā laba, nāksies iztikt ar to, kas ir, tomēr būsim arī reālisti – neba pārfinansēšanas rezultātā iegūtās summas bija, ir un būs tās, kas kardināli uzlabos nozaru finansējumu.

Ceturtā. Ņemot vērā to, ka "ABLV" apkalpoja bagātus ļaužus no bijušajām "brālīgās PSRS republikām" un šo ļaužu iesakņotība Rietumu tiesiskajās tradīcijās ("pa purnu nesist!") ir diezgan vāja, var pieņemt, ka papildu stress būs tām apsviedīgo iezemiešu grupām Latvijā, kas šos ļaužus appuišoja un apmīļoja. Gan baņķieru un juristu, gan dažādu sasodīti dārgu nekustamo īpašumu un preču notirgotāju veidolā.

Domāju, ka līdz "sišanai" gluži nenonāksim vai arī tā būs limitēta, tomēr skaidrs, ka turpmāk, kad viens pamatīgs kungs no saulainās Vidusāzijas, sniegotās Krievijas vai vēl kādas zemes ieslīgs pārdomās, kur savus godīgi sakasītos miljonus nolikt tā, lai droši un sveša acs neredz, Latvijas vārda pieminēšana viņam izraisīs skābu sejas izteiksmi.

Piektā. Skaidrs, ka notiekošais ir īsta veiksme politiķiem vēlēšanu priekšvakarā. Jūs pat iedomāties nevarat, cik daudz izrādīsies finanšu jautājumos zinošu deputāta amata kandidātu, kuri kaut ko pieprasīs, aicinās, norādīs. Tas arī labi saprotams, jo, salīdzinot ar mēģinājumiem kaut ko jēdzīgu pateikt par, teiksim, veselības aprūpi, runāt par bankām, kuras plašās darbaļaužu masās tāpat nebauda kvēlu mīlestību, ir daudz parocīgāk.

Vislielākie ieguvēji, starp citu, būs zaļzemnieki, lai cik dīvaini tas šobrīd izklausītos. Prognozes pamatā ir šādi apsvērumi: a) skaidrs, ka gan jau saskrējušās duļķes tuvāko mēnešu laikā nogulsnēsies – kā jau minēts, kaut tādēļ, ka nekā dramatiska nav; b) un tad ZZS izslietu galvu varēs teikt, ka atšķirībā no visādām vienotībām un citiem lūzeriem, kuri salaida grīstē problēmas pašmāju banku sektorā, viņi (ZZS) gan ir mācējuši lietas stabilizēt un nosargāt.

Kā papildu faktoru var minēt civiliedzīvotāju bagātīgu apgādāšanu ar t.s. kompromatiem. Proti, vismaz pagaidām (21. februārī) liekas, ka neviena no jezgā iesaistītajām pusēm klusi un ar godu piekāpties nevēlas, sarunātā apjoms tikai pieaug, attiecīgi palielinās arī nepieciešamība apstiprināt sarunāto ar aizvien jaunām pikantām detaļām.

Šajā žanrā palikt atbildi parādā nedrīkst, līdz ar to, ja pagaidām ar laipnībām galvenokārt apmainās divas bankas, no vienas puses, un pilsonis Rimšēvičs, no otras, gan jau pienāks laiks ko smagu paust arī par specdienestiem (cik burvīgi šī jezga sakrīt ar Satversmes aizsardzības biroja jaunā vadītāja meklējumiem!), KNAB, un tad jau jāreaģē būs arī politiķiem, kuri līdz ar to arī paši uzprasīsies atbildei, un – aidā, jūriņā!

Noslēgumā vēlreiz daži nomierinoši vārdi nervozajiem. Tā gluži nav, ka Eiropa pilnīgi neko nemācās no kļūdām. Līdz ar to padomāsim mierīgi: ja grieķu nesalīdzināmi lielākās, patiešām fundamentālās finansiālās "auzas" tā nokopa, eirozonas valsts Latvijas iekāpšanu salīdzinoši nelielā dubļu peļķē partneriem vajadzības gadījumā palīdzēt atrisināt būs nieks.