Tomēr notikums un tajā darbojošās personas vedina uz pārdomām, kuras der ielāgot katram no mums. Latvijas Bankas prezidenta amatā Ilmārs Rimšēvičs ir kopš 2001. gada, tātad pa šo laiku izaugusi gandrīz vesela paaudze. Atminos, kā pirms pārvēlēšanas 2007. un 2013. gadā medijos parādījās cildinošas publikācijas, ka viņš nu ir tas īstais vīrs šajā amatā un vispār tāda mainīšana varētu nelāgi ietekmēt visu finanšu stabilitāti un mierīgu pāreju uz eiro 2014. gadā. Īsti jau nekādas sacensības uz amatu nebija, kritika drīzāk margināla, lielākajai daļai politiķu iznesīgais kungs likās pieņemams.
Patiešām – tagad var zirgoties, bet toreiz nekas neliecināja par aizdomām, ka uz glaunā ancuka varētu būt arī kādi traipi. Jau pirms tam Ilmārs Rimšēvičs bez īpašām kolīzijām savā "ziloņkaula tronī" bija pārdzīvojis "Parex" bankrotu, vēlāk "Krājbankas" krahu un citas kolīzijas. Kaut kā sanāca, ka ne Latvijas Banka, ne pats lielais priekšnieks par to nav atbildīgi. Vēlāk nākusī ironija, ka pēc lata izvadīšanas amats kļuvis mazliet operetisks, jau aiztecēja garām kā pīlei ūdens.
Acīmredzot šāds "ziloņkaula troņa" efekts, kā arī (nebūsim naivi!) tuvāko līdzbiedru sulainiskie komplimenti pamazām rada iedomas par savu īpašo pusdieva statusu. Šo rindu autors atminas, kā reiz pēc kādas intervijas TV tiešraidē cienījamais kungs aizkulisēs nāca klāt un paklusā, bet sasprindzinātā balsī mācīja, par kādiem tematiem nevajadzētu uzdot jautājumus. Viņam pašam jau nekas, bet tā finanšu sistēmas stabilitāte... Jā, to varētu sašūpot necienīgi prasījumi tiešraidē par kādām likstām privātajā dzīvē.
Tā arī palika, un toreiz nekādi valsts satricinājumi neiestājās. Grūti spriest par to, kas mūs sagaida tagad. Tomēr šoreiz par ko citu.
Ļoti augstā amatā pavadot ilgu laiku, cilvēkam jābūt īpaši noturīgam un paškritiskam, lai nezaudētu saikni ar realitāti nedz darbā, nedz privātajā dzīvē. Paradoksālā veidā visvairāk jāuzmanās tieši tad, kad lietas samērā ilgi notiek stabili un pārsvarā pozitīvi. Tas kopā ar jau iepriekš minētajiem "sulaiņu" komplimentiem iemidzina. Starp citu, līdzīga simptomātika bija manāma prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pēdējo gadu darbībā. Tur, protams, lietas nebeidzās nupat pieredzētajā veidā.
Iespējams, Rimšēviča kungs pat tagad no visas sirds nesaprot, kas noticis. No "ziloņkaula troņa" notikumi rādās pavisam citādi, un, ja kas arī bijis, tad tas ir monetārās, fiskālās, politiskās un vēl visādas citādas stabilitātes vārdā. Diemžēl daudz daudz zemāk mītošie laikam tā gluži vis neuzskata, un tam ir pietiekams pamats. Kā lietas notiks tālāk, var tikai fantazēt. Tomēr vienu pamācību der ielāgot katram. Arī tad, ja nesēžam nekādos amatos. Ļoti vēlams sargāties no "es visu zinu" vai jau minētā "ziloņkaula troņa" efekta.
20.02.2018 08:25
Komentārs. Bankas ziloņkaula tronī
Autors Dzintris Kolāts
Aizdomās par vismaz 100 000 eiro kukuļa pieprasīšanu aizturētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs dodas prom no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pēc atbrīvošanas no Valsts policijas izolatora Čiekurkalnā.
LETA
Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana un kratīšana viņa dzīvesvietā, aizdomas par kukuļošanas darbībām šobrīd jau vairs nav nekāds jaunums. Vēl vairāk – grūti prognozēt, kas šai lietā būs tapis zināms nākamajā brīdī. Publiskajā telpā, sardoniski jokojot, jau izteicos, ka varbūt ieskanēsies pat balsis par godīga darba rūķa nomelnošanu un tādā garā...