11.02.2018 12:38

Viedoklis. Katram savs Nameja gredzens

Autors  Agita Klapare
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Filmas “Nameja gredzens” epizode Filmas “Nameja gredzens” epizode publicitātes

Pirms gadiem septiņiem vai astoņiem, lidojot mājās no koru konkursa Spānijā, lidmašīnā runāju ar Jēkabu Nīmani – vienu no mūsdienu jaunajiem komponistiem, kurš mūsu korim toreiz palīdzēja, skaņdarbos iespēlējot instrumentālās partijas. Cita starpā mēs runājām arī par mūslaiku latviešu mākslu un kultūru, par to, kāda ir mūsu sabiedrība utt.

Un visus šos gadus man atmiņā palikuši viņa vārdi: "Es nesaprotu, kāpēc tie cilvēki vispār dzīvo Rīgā, ja viņi neiet ne uz teātri, ne kino?!"

Zināms inteliģences rādītājs tas tomēr ir – vai tu apmeklē teātra izrādes vai ne un vai tevi vispār interesē, kas notiek Latvijas teātra un kino mākslā. Nevarētu gan teikt, ka es uz kino eju bieži, man tuvāks ir teātris, bet katrs kino apmeklējums man arī ir diezgan liels notikums. Pagājušajās brīvdienās man bija iespēja novērtēt latviešu jaunāko kino garadarbu – filmu "Nameja gredzens". Kolēģes Unas Griškevičas saruna ar filmas režisoru Aigaru Graubu mani ja ne gluži ieintriģēja, tad noteikti mudināja uz to aiziet iespējami drīz.

Tā kā vēsture nav mana stiprā puse, nekomentēšu nedz vēstures robežas, nedz to atspoguļojumu filmā. Skolas laikā vēsture nebija mans mīļākais priekšmets, lai gan vēstures skolotāja bija liela stāstītāja un varēja arī aizraut, un man pat ir aizdomas, ka labu devu stāstāmā viņa krietni papildināja ar "spilgtākiem efektiem", lai mums būtu interesantāk. Un kāpēc gan lai filmu veidotāji nedarītu līdzīgi, paņemot kādu vēsturisku notikumu vai personāžu un uztaisot no tā leģendu, stāstu, filmu?

Zināju, ka pirms filmas negribu iepriekš ne lasīt, ne dzirdēt citu cilvēku viedokli par to. Lai neiespaidotos. Tomēr mūsdienās no informācijas izbēgt ir neiespējami, un kaut kas jau nonāca arī līdz manām ausīm, pirms filmu redzēju pati. Daudz un dažādas diskusijas sociālajos tīklos virmo par to, kāda nu kuram filma šķitusi, un nekur jau nav pazudusi mūsu tautai tik raksturīgā visa kritizēšana. Tomēr, par spīti kritizētājiem, kas apgalvo, ka filmai trūkst stāsta, dziļākas jēgas vai sazin kā vēl, es gan varu teikt, ka saskatīju tajā stāstu un izbaudīju vizuālo un māksliniecisko sniegumu.

Protams, ir, kas oponē, apgalvojot, ka vēsturnieki aizrīsies ar popkornu, ko tādu skatoties utt. Bet filmas veidotāji taču jau no sākta gala uzsvēruši, ka "Nameja gredzens" nebūs patiess jeb vēstures faktos balstīts stāsts un uz vēsturisku precizitāti nepretendē. Tā ir leģenda! Izdomājums. Pasaka. Filma!

Un šis varbūt arī ir tas gadījums, kad var teikt: jo mazāk es iesaistu prātu, jo vairāk izbaudu ar sirdi. Iespējams, ka filmā redzētais kādā izraisīs interesi pēcāk papētīt vēsturi un uzzināt ko vairāk par mūsu tautas piedzīvoto 13. gadsimtā, kamēr citiem Nameja gredzena simbols apziņā paliks tāds pats, kāds bijis līdz šim. Filma ir angļu valodā, kas nozīmē, ka to varēs piedāvāt arī ārpus mūsu valodas, nācijas un valsts robežām, un ceru, ka tā arī notiks.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja interneta vietnē uzgāju interesantu rakstu par Nameja gredzena vēsturi, leģendu un simbolisko nozīmi. Mani uzrunāja frāze: "Mēs nekad neuzzināsim, kāda tieši simboliskā vērtība šim gredzenam bija 12. un 13. gadsimtā, toties mūsdienās tas simbolizē piederību latviešu tautai." Un es teiktu, ka mūsdienās arī tas jau ir daudz.