09.02.2018 17:43

Jurģis Liepnieks: Labu padomu var iedot absolūti jebkuram

Autors  Dzintris Kolāts
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Jurģis Liepnieks: Labu padomu var iedot absolūti jebkuram LETA un publicitātes

Diemžēl neatminos autoru, bet prātā palicis apgalvojums, ka politisko procesu veidotāji, izlūkošanas darbinieki un citas nozīmīgas figūras nevar būt kādai idejai fanātiski nodevušies ļaudis, ja vēlas gūt veiksmi politikā. Veiksmīgie šeit ir vēsi aprēķinātāji un savā ziņā ciniķi. Uzdrošinos teikt, ka sabiedrisko attiecību speciālists un politisko procesu veidotājs Jurģis Liepnieks gandrīz perfekti atbilst šim vērtējumam.

– Pirms pāris nedēļām intervējām Atmodas un pārejas laika politisko procesu un dokumentu pārzinātāju Andri Paulu-Pāvulu. Cita starpā viņš akcentēja barikāžu notikumus kā labi iestudētu sabiedrisko attiecību projektu, ko reāli ietekmējuši un, iespējams, virzījuši toreizējās PSRS specdienesti. Tavs vērtējums?
– Jā, es esmu lasījis. Pauls-Pāvuls ir izdarījis ārkārtīgi lielu darbu, savācot un glabājot virkni unikālu dokumentu. Par to cepuri nost, un ir labi, ka tādi cilvēki atrodas. Notikumi rit strauji, daudz kam nepievēršam pienācīgu uzmanību, daudz kas pazūd. Lieliski, ka viņš daudz kam nav ļāvis pazust.

Tajā pašā laikā, kas attiecas uz viņa sniegto notikumu analīzi, secinājumiem, domāšanu, – tas ir pavisam cits stāsts. Tur viņš demonstrē viszemākās šķiras sazvērestības teoriju pielietojumu. Viņš burtiski apgalvo, ka Atmodu sarīkoja PSRS Valsts drošības komiteja un armijas struktūras. Viņi bezmaz cīnījās, lai Latvija kļūtu neatkarīga. Tā nav taisnība.

Patiesībā neviens vēsturnieks vai pētnieks par to nešaubās. Skaidrs, ka Gorbačova perestroikai bija opozīcija tieši VDK un armijas personā jau no paša sākuma. Skaidrs, ka VDK vadītājs Krjučkovs, iekšlietu ministrs Pugo, maršals Jazovs, kuri visi beidza kā pučisti, no pirmās dienas bija lielākā vai mazākā opozīcijā pārbūves plāniem. Viņu mērķos nekādā veidā neietilpa PSRS sagraušana un arī jauna Savienības līguma slēgšana, kā to saka Pauls-Pāvuls.

Tieši otrādi – galvenais uzdevums bija to nepieļaut. VDK un armijas izlūkošanas dienestu darbība Latvijā nekādā veidā nebija vērsta uz to, lai veicinātu Atmodu. Teikt, ka VDK būtu veicinājusi Atmodu vai režisējusi notikumus... Tā uzskata tikai Pauls-Pāvuls, turpat citētais rakstnieks Zigmunds Skujiņš, varbūt vēl kādi margināli sazvērestības teoriju piekritēji.

– Tātad vadošā bija tautas aktivitāte?
– Nu, protams! Skaidrs, ka VDK līdz pēdējam darīja savu darbu, centās būt lietas kursā par visu notikušo un turēt savus cilvēkus visos iespējamos Atmodas līmeņos, lai gadījumā, ja nāktu komanda visu likvidēt, tas būtu iespējams. Notikumi ātri kļuva nevadāmi, un 1991. gada augustā ar puču to apspiest bija par vēlu. Ātrāk varēja, bet pastāvēja "Gorbačova problēma" – viņš nebija gatavs dot šādas pavēles, viņu uztrauca savs tēls Rietumos utt.

– Jau pieminētās sarunas otrajā daļā pievērsāmies tiem nelaimīgajiem "maisiem"...
– Man ir absolūti kategorisks viedoklis šajā sakarā. "Maisi" ir jāatver, un ne tikai... Droši vien liela daļa sabiedrības ar šiem tā sauktajiem čekas maisiem iedomājas visu arhīvu, kas šobrīd glabājas Satversmes aizsardzības birojā. Arhīvs sastāv no aptuveni četriem tūkstošiem kartīšu un datu bāzes "Delta", kuru izdevās atjaunot. Tur ir ziņojumi un figurē daudz vairāk ziņotāju nekā kartītēs, tādējādi var novērtēt, ko tad katrs ir rakstījis. Tikai no kartītēm vien nevarēs pateikt. Daļa varasvīru acīmredzot grib publicēt tikai kartītes. Tas nebūtu pareizi, jo paliks neskaidri jautājumi, ko tieši cilvēks ziņojis, nav izvērtējama līdzdalība. Tādā ziņā tas ir īstais izpētes objekts.

– Kā vajadzētu virzīt sabiedrisko domu jeb kā sabiedrību sagatavot "maisu" atvēršanai, ja tā notiktu?
– Nedomāju, ka sabiedrība kaut kā īpaši jāsagatavo.

– Raganu medības nesāksies?
– Šis process noticis visās valstīs, kur bijusi padomju vara. Arhīvus publicēja uzreiz. Nav saprotams, kāpēc mums tas ir tik neiespējams uzdevums. Tā taču būtu katras nācijas pirmā dabiskā reakcija – uzzināt, kādi ir bijuši tie kolaborācijas, nodevības, gļēvuma izmēri un kuri ir bijuši tie cilvēki. Ir taču arī cietusī puse. Lai cik tūkstoši būtu ziņotāju, vairāk ir to, kuri cietuši.

Vai sekos kādas raganu medības? Būs dažādi. Svarīgi to darīt ātrāk, lai dotu iespēju minētajiem cilvēkiem paskaidrot. Tur būs dažādi. Būs cilvēki, kuri darījuši neiedomājamas riebeklības un saņems arī pienākošos nosodījumu. Būs cilvēki, kuri neko briesmīgu nebūs veikuši. Bet tas viss mums jāzina un jāredz.

– Atgriežoties pie sabiedrisko attiecību lietām... Var just, kaut vai ielu intervijās, ka cilvēki diezgan nikni ienīst visu, kas saistīts ar politiku. Kas būtu tie elementi, ar kuriem vēlētājus varētu pārliecināt jel kam ticēt?
– Pirmkārt, nedomāju, ka tieši šobrīd situācija ir kardināli atšķirīga vai sliktāka. Domāju, nav sliktāk, kā bija, piemēram, pirms četriem vai astoņiem gadiem, vismaz socioloģija to īsti nerāda. Pat vairāk – domāju, ka augošs kopprodukts, augoša vidējā un minimālā alga tradicionāli noņem spriedzi. Neapmierinātība pieaug krīzēs, sarūkošā ekonomikā, visādās grūtībās. Šobrīd piedzīvojam otrus "treknos gadus" Latvijas vēsturē – kopprodukts aug gandrīz par pieciem procentiem, vidējā alga ir lielāka nekā jebkad Latvijas vēsturē...

– Domā, cilvēciņš novados to jūt?
– Jūt, jūt! Nu, varbūt tas pie veikala nejūt. Parādās darbavietas. Tiem, kuri strādā, kam ir bizness, tie to jūt.

– Ja tā ir, politikas skatuvē tas spēlē par labu valdošajai koalīcijai – zaļzemniekiem, nacionāļiem, "Vienotībai"...
– Absolūti! Tas spēlē par labu valdošajām partijām. Jābūt politiski īpaši neveiklam, lai to nemācētu izmantot. Konkrēti "Vienotībai" par labu nenāk, jo viņi nemāk to izmantot.

– Tie, kuri izmanto pretoligarhu cīņas elementu priekšvēlēšanu cīņā, neko neiegūs?
– Domāju, nekādā gadījumā. Ar šo ne. Iestāstīt, ka septiņus gadus vecas sarunas, kur piedalās politikā sen neesoši kungi, būtu mobilizējoši balsošanai... Nepavisam tam nepiekrītu. Tas ir viens virziens. Otro redzējām jau pagājušajās vēlēšanās ar Artusu Kaimiņu, redzam arī šobrīd.

Ir elektorāta daļa, kas balso absolūti destruktīvi – ar vēlmi ieriebt. Viņi nebalso par Kaimiņu tāpēc, ka viņš būtu lielisks Ministru prezidents vai viņam būtu lieliska nodokļu vai veselības aprūpes reforma. Viņi balso tāpēc, ka Artuss Kaimiņš "kārtīgi čakarēs visus riebīgos politiķus". Tāda elektorāta daļa ir, daudzi no viņiem – emigrācijā. Šai segmentā nu parādījies jauns spēlētājs – Juta Strīķe ar Jurašu un Bordānu (Jaunā konservatīvā partija – red.). Viņi Kaimiņu izkonkurēs, jo (smejas) būs daudz kvalitatīvāki "čakarētāji". Strīķe piedāvā tieši to pašu, ko Kaimiņš, tikai pasniedzot ar roku dzelžu žvadzināšanas melodiju fonā.

Īsi sakot, tādam balsojumam vieta būs, visādi citādi viss paliks savās robežās. Domāju, nostiprināsies Nacionālā apvienība un Zaļo un Zemnieku savienība, jo būs sevi pierādījušas kā spēcīgas varas partijas...

– No šīm divām kāda ir tava kliente?
– Nē. "Vienotībai" gan ir grūtāk, jo viņi ir skaidri pievīluši savus vēlētājus...

– ...kurus pārņem "Kustība "Par""?
– Tā varētu domāt, bet, vai tā notiks, es nezinu. Pagaidām viņi nav spējīgi ne programmu uzrakstīt, ne veikt organizatorisko darbu. Grūti spriest, vai kas sanāks.

– Vai ir bijuši piedāvājumi, no kuriem morāli ētisku iemeslu dēļ esi atteicies?
– Nē. Tāpēc, ka morāli ētiski, es uzskatu, ir iedot labu padomu absolūti jebkuram. Absolūti jebkuru var censties tuvināt labajam, skaistajam un pareizajam. Manuprāt, nav iespējama situācija, kad cilvēkam nevar dot padomu.


Pilnu interviju lasiet 9. februāra laikrakstā "Kodols".