01.02.2018 12:10

Lidija Doroņina-Lasmane: Neiesim taču sist savam brālim sejā

Autors  Guntars Laganovskis, “LV portāls”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Lidija Doroņina-Lasmane: Neiesim taču sist savam brālim sejā Kalvis Kalsers, LVportāls.lv

Arī nodevējs ir mans tautietis, brālis, kuram būtu jāpiedod, saka trīskārt represētā padomju režīma oponente Lidija Doroņina-Lasmane, aicinot nodot atklātībai čekas dokumentus un panākt izlīgumu, kas ļautu sabiedrībai valsts nākamajā simtgadē ieiet vienotākai un stiprākai.

- Esat gan strādājusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kur glabājas Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas aģentu kartotēka, gan arī pati piedzīvojusi totalitārā režīma represijas – ieslodzījumu un izsūtījumu. Kāds ir jūsu viedoklis par tā dēvēto čekas maisu atvēršanu, par ko valdībai šogad jālemj?
- Es gribēju atklātību no paša sākuma. Savu ordeni atdevu par to, lai sabiedrībā notiktu kāda saruna par okupācijas varu, sistēmu, kurā mums bija jādzīvo un kura mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem.

- Ir viedoklis, ka maisu atvēršana un diskusijas par totalitārisma mantojumu nokavētas.
- Nekad nekas nebūs nokavēts. Arī tagad mums vajadzētu kopīgu sarunu, simpoziju par to, ko darīsim, – vai sodīsim un nīdīsim viens otru, naidosimies savā starpā, vai tomēr piedosim viens otram, dzīvosim tālāk un celsim savu valsti, jo brīvību mums atkal ir Dievs dāvinājis.

Kartotēkā ir saraksts ar cilvēkiem, kas parakstījušies dot ziņas, ko no viņiem VDK prasa, taču nav zināms, kas ir prasīts, ko un kāpēc kāds ir teicis. Aģentu darbība un motivācija nav zināma, un tiesa jau daudzus, kuru sadarbības lietas skatītas, attaisnojusi, jo aģentu ziņojumu Latvijā vairs nav. Šādām tiesvedībām nav jēgas. Tas ir morāls jautājums – cilvēkam pašam atzīt vai neatzīt, ka bijis nodevējs. Un arī, ja bijis, ko tad – mēs viņu sodīsim?

Uzskatu: viņš ir mans brālis, mans tautietis, es mīlu savu zemi, savu tautu. Es viņam pa gabalu jau piedošu. Te taču bija vara, kas mūs visus nolika uz ceļiem. Arī mani. Arī manu izmeklētāju – arī viņš bija uz ceļiem nolikts. Viņš man uzdeva jautājumus, kuri viņam pašam riebās.

- Vai to pašu varat teikt arī par savu nodevēju, ja tādu zināt, uz kura ziņojumu pamata jums izvirzīja apsūdzības un notiesāja?
- Viņš bija mans jaunības draugs, mana brāļa draugs. Brīnišķīgs draugs. Taču pēc sarunas ar mani, kas speciāli notika pastaigā pa mežu, lai čeka to nevarētu noklausīties, tūdaļ gāja uz čeku atstāstīt. Kad to uzzināju, man bija milzīgs šoks.

- Vai esat viņam piedevusi?

- Esmu piedevusi, taču nepaspēju ar viņu izrunāties – viņš nomira. Man ļoti žēl, ka viņš neguva atvieglojumu ar manu piedošanu. Viņam bija kauns atzīties, kamēr bija dzīvs.

- Vai saskatāt kādu attaisnojumu viņa rīcībai?
- Jā, jo esmu kristiete. No šī viedokļa saskatu – arī viņu sistēma bija nospiedusi uz ceļiem. Mani nodot viņam lika čeka, nevis viņš pats to vēlējās. Es gan nezinu, kā viņš tika iespaidots, taču bija cilvēki, kurus nežēlīgi piespieda uz šādu sadarbību, piemēram, draudot izrēķināties ar ģimenes locekļiem. Viņiem nebija izejas. Cita lieta – cilvēki, kuri, būdami pie varas, apzog mūsu Latviju. Viņiem sods pienākas.

- Jūsu kristīgo pieeju var saprast, taču tā dod arī pamatu reabilitēt, uzskatīt par nevainīgiem sistēmas upuriem pilnīgi visus, kuri sadarbojušies ar čeku. Vai tas ir pareizi?
- Kāpēc gan ne, ja viņi nāk un atzīst savu vainu? Jānis Rokpelnis atzinās no kristieša viedokļa, kā ejot uz grēksūdzi, lai gan viņam nekādas vainas pret līdzcilvēkiem nebija, ko zinu teikt, jo sešus gadus pati strādājuTotalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Viņš neko nav nodevis. Čekisti no viņa pieprasīja izzināt, ko tauta domā, taču čeka to ļoti labi zināja arī bez Rokpeļņa. Vienkārši tā turēja šo cilvēku uz ceļiem, tāds bija viņu mērķis.

Visus, kas vēl nebija izsūtīti vai aizbēguši, sistēmai vajadzēja turēt nospiestus uz ceļiem. Mēs bijām pakļāvīgi šai varai, mums no tās bija bail, un mēs darījām visu, lai izdzīvotu, jo dzīvība cilvēkam ir visdārgākā. Protams, šiem cilvēkiem tagad ir kauns atzīties sadarbībā. Taču – vai māte nepiedod savam bērnam, ja tas sagrēkojies? Arī čekas ziņotāju gadījumā piemērojams šis pats princips. Es nenosodu Jāni Rokpelni, bet to varu, kas viņu mocīja.

- Vai nosodījumu nebūtu pelnījuši vismaz tie, kas strādāja, deva rīkojumus represīvajā sistēmā, arī kompartijas vadība, kura pārraudzīja čekas darbību, bet joprojām nav ne tuvu tik lielā mērā nosodīta kā vienkāršie ziņotāji?
- Jā, tāda bija tā sistēma. Taču es nezinu... Cilvēku līdz galam nespēs novērtēt neviena komisija, bet tikai viņš pats. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Es šiem cilvēkiem esmu piedevusi, jo es zinu, ka cilvēks var būt reizē labs un reizē ļauns. Kā mans nodevējs.

Pilnu interviju lasiet portālā LVportals.lv.