31.01.2018 10:45

Ieva Struka: Vai sirdsapziņai var būt daudzskaitļa forma?

Autors  Ieva Struka, speciāli "Kodolam"
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ieva Struka: Vai sirdsapziņai var būt daudzskaitļa forma? publicitātes

Latvijas kultūras dzīve ir tik pārpilna notikumiem, ka nu jau piedāvājums pārsniedz nevis pieprasījumu, bet indivīda spēju (ne tikai finansiālu, bet tīri fizisku) patērēt. Tāpēc, reizi mēnesī izvēloties notikumus, jāizšķiras, vai minēt tos, kam ir konteksts, vai tos, kas vientuļi paceļas virs citiem...

...piemēram, vēl pāris Alehandro Hodorovska izcilās maģiskā reālisma filmas "Nebeidzamā dzeja" seansu kinoteātrī "Splendid Palace" vai Igaunijas Nacionālās operas viesizrādes mūsu opernamā februāra beigās.

Izšķīros par konteksta piesaukšanu. Ojāra Vācieša dzejolī "Pūt, vējiņi!" ir skaista metafora – "tautas sirdsapziņa", bet pēdējā laikā daudz vairāk gribas domāt par indivīda atbildību un godu, par to, vai sirdsapziņai var būt daudzskaitļa forma vai tomēr nē.

Imants Lešinskis "Starp divām pasaulēm". Decembrī un janvārī daļa sabiedrības publiskā telpā, kuluāros un pie virtuves galda atkal atgriezās pie tēmas par t.s. čekas maisu atvēršanas nepieciešamību un sekām. Tam bija veltītas publikācijas un TV raidījumi. Izlasot nule kā iznākušo Lešinska grāmatu, kuras galvenā nodaļa "Kalpības gadi" daļēji jau bija pieejama pirms vairākiem gadiem, atbilde ir viena: atvērt vajag. Bet jautājumu ir daudz. Tostarp – kāpēc tik daudziem cilvēkiem sadarbība ar čeku nešķita negods, ja reiz līdzekļi, ar kādiem uz to pierunāja, pēc Staļina nāves bija galvenokārt merkantili, nevis fiziska spīdzināšana vai nāvessods. Un, ja reiz tas nav negods, kādēļ uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi tie cilvēki, kuri šo sadarbību ir publiski atzinuši? Un kāpēc arī šajā grāmatā dubultaģents Imants Lešinskis neskar tēmu par godu un sirdsapziņu?

Sanita Reinsone "Meža meitas". Valmieras teātrī iestudētā Mārtiņa Eihes izrāde tapusi pēc Latvijas Universitātes Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas institūta pētnieces savāktajiem nacionālo partizāņu – sieviešu – atmiņu stāstiem. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus visā Latvijas teritorijā, bet jo īpaši Latgalē, meži bija dzīvāki par dzīviem – tajos gan glābās no represijām, gan cīnījās pret okupācijas varu, gan cerēja sagaidīt Rietumvalstu iejaukšanos vairāki tūkstoši cilvēku, turklāt daļa no viņiem noturējās neatklāti un neiznīcināti vairākus gadus. Viņu vidū bija sievietes. Meža meitas. Lai cik traģiski būtu viņu likteņi un prātam neaptverams tur piedzīvotais, tieši gods un sirdsapziņa šiem cilvēkiem bija viens no būtiskākajiem dzīves pamatprincipiem. Viņas izdzīvoja, lai viņu stāsts mūs sasniegtu un lai mēs apzinātos, ka var arī tā. Nepārdoties ne par iespēju veidot profesionāli veiksmīgu karjeru, ne par iespēju doties ceļojumos ārpus PSRS.

Koncertu cikla "Latvijas komponisti Latvijas simtgadei" pēdējais koncerts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē 15. februārī plkst. 19.00. Šis Māra Sirmā lolojums ir brīnišķīgs veltījums Latvijai ne tikai tāpēc, ka tajā piedalās daudzi dažādām paaudzēm un "skolām" piederīgi latviešu komponisti, kas divarpus gadu garumā rakstījuši kora dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem, bet arī tāpēc, ka dziesmas nepazudīs, kad simtgade būs nosvinēta. Tās nonāks koru repertuārā un būs skaista repertuāra daļa, jācer, daudzus gadus. Esmu bijusi iepriekšējos koncertos un varu no sirds ieteikt. Turklāt koncertiem ir lielisks moto: "Šai zemē man visa pasaule!"