20.12.2017 07:44

Ieva Struka. Mīļās mammas mīļās rokas

Autors  Ieva Struka, speciāli “Kodolam”
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Ieva Struka. Mīļās mammas mīļās rokas arhīvs

Tieši to pietrūkst visvairāk. Padomājot par to, kas vieno visus trīs izvēlētos kultūras notikumus, secināju, ka runa ir par mammām. Un ka laikam taču tas ir vissvarīgākais pasaulē, jo neaizstājams un unikāls.

Brīdī, kad mums pāri brāžas Ziemassvētku laika iepirkšanās drudzis, ir vērts atcerēties, ka mammu visvairāk iepriecina pašu darinātas lietas – kaut vai paša rokām uzzīmēts apsveikums.

"Kvadrāts", režisors Rūbens Ēstlunds
Zviedru filma, kas tikko saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas gada balvu un vēl brīdi skatāma kinoteātrī "Splendid Palace". Tā noteikti ir Gada filma, jo var uzrunāt visu paaudžu un sociālo grupu ļaudis, kaut galvenā persona ir kāda mūsdienu mākslas muzeja direktors Kristians (brīnišķīgs dāņu aktiera Klesa Banga darbs).

Te ir gan smalka ironija par mūsdienu konceptuālo mākslu un mākslas tirgu, sabiedrības krējuma intelektuālo kapacitāti un kapitālisma nežēlību, gan cilvēcīgs vēstījums par Kristianu un viņa ģimeni – divām jaunākā skolas vecuma meitām, kas aug šķirtā laulībā, viesojoties te pie viena, te otra. Meiteņu mammu mēs tā arī neieraugām, bet kaut kur viņa ir un kādam viņas ikdienā nepietiek. Šo iespēju pasmaidīt pašiem par sevi nevajag palaist garām.

"Margarita Stāraste. Post Scriptum"
Grāmata, ko sarakstījusi izcilās bērnu grāmatu ilustratores un rakstnieces meita Lilita Maija Klinkerte. Domāju, ikkatram, kurš vien lasījis Dagmāras Ķimeles un Guntas Strautmanes grāmatu "Asja" par režisori Annu Lāci, šī grāmata liksies radniecīga. Un arī secinājums, kas rodas, to izlasot, ir tāds pats: mīliet savus tuvākos.

Mākslinieku bērnu dzīve reti ir rozēm kaisīta, jo mīļajām mammām viņu radošais dzinējspēks liek iet uz priekšu un apliecināt sevi, lai kā justos viņu bērni. Dažreiz tā ir viņu izvēle (profesijās, kas paredz brīvāku darba režīmu), dažreiz – neizbēgamība (kolektīva radošā darba veicējiem teātrī un kino). Bet bērnam sāp vienādi, vai mamma zīmē smaidīgus dzīvnieciņus, dārzeņus un ozolzīles, iepriecinot citus bērnus visā Latvijā, vai dzied uz Operas skatuves.

Un tad bērns izaug. Ne vienmēr viņš savu sāpi var publiskot, kā noticis augšminētos darbos, bet savu es un savu sāpi viņš atklāj noteikti. Nedomāju, ka ir kāda mamma, kas paliek, to neuzzinājusi. Rīgas kinostudijas filmā "Atspulgs ūdenī" Lāsmas Kugrēnas varone uzdeva retorisku, bet neaizmirstamu jautājumu: "Ja jums sāp, kāpēc jūs gribat, lai sāp arī citiem?"

"Cilvēki, lietas un vietas".
Dankana Makmillana lugas pirmiestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa režijā. Stāsts par fiziskām un garīgām atkarībām, no kurām nav pasargāts neviens. Sākot ar ķīmiskām vielām un beidzot ar atkarību no mīļiem cilvēkiem. Izrāde, kuras otrais cēliens neatstāj vienaldzīgu (līdzīgi lugā – pirmais cēliens prasa nelielu piepūli, jo tas veido ekspozīciju dramatiskam sprādzienam otrajā), satricina un rada ko līdzīgu katarsei.

Izrādes centrā – izcils Maijas Doveikas aktierdarbs, bet – par tādu tas top saspēlē ar izrādes mammu un citām mammai līdzīgām sievietēm Lāsmas Kugrēnas tēlojumā. Mātes mīlestība ir bezgalīga, bet to aizlauzt ir tikpat viegli kā novārtā pamesta bērna mīlestību pret mammu.

Kā atjaunot uzticību, kā apliecināt dzīvē tik skaistos vārdus par mīlestības nebeigšanos nekad un nemūžam – lūk, jums Ziemassvētku laika jautājums. Līdzās citiem – par gada skaistākajiem notikumiem, jauniem mērķiem un mieru virs zemes.