18. novembris jeb Latvijai 99
Ar šo notikumu rakstu varētu noslēgt, tomēr gribu ar to sākt.
1988. gada 18. novembrī Cēsīs, kur tolaik dzīvoju, notika pirmais lāpu gājiens par godu valsts svētkiem. Rīga nogaidīja. Nu jau daudzajos atjaunotās neatkarības gados 18. novembri katram no mums bijuši daudz un dažādi: ar ģimeni pie svētku galda, Daugavas krastmalā, iespējams, arī ārpus Latvijas. Šis gads starp Latvijas 99. un 100. dzimšanas dienu droši vien nebūs psiholoģiski viegls – par simtgadi runās tik daudz un dažādos locījumos tik daudz un dažādi cilvēki, arī tādi, kam Latvijas vārdu nevajadzētu velti valkāt, ka, sagaidot lielo jubileju, būs gan prieka, gan atvieglojuma sajūta.
Bet pēc 2018. gada 18. novembra mums visiem kopā būs jāmeklē jauni uzdevumi un mērķi savai ikdienai, turpinot Latvijas ceļu otrajā simtgadē un uzņemoties atbildību par to, kāda būs mūsu valsts. Tai pašā tālajā 1988. gadā skolotāja mums teica: atcerieties šai dienā visus vecos un vientuļos cilvēkus, sagādājiet svētkus viņiem! Mēs visi kopā esam Latvija!
"Lidija"
Lāčplēša dienas vakarā pirmizrādi piedzīvoja Andreja Verhoustinska īsfilma "Lidija", kas veltīta personībai, kuras izcilību veido tās spēks un ticība cilvēka godīgumam, – Lidijai Doroņinai-Lasmanei. Cilvēkam, kuru jādēvē par disidentu, jo savas pārliecības dēļ viņai nācās pavadīt padomju cietumā un lēģeros 14 gadus no savas dzīves un bija lemts palikt nesalauztai un stiprai.
Tomēr, domāju, ne brīdi viņa pati nav uzskatījusi, ka viņas rīcība ir varoņa rīcība. Tā vienkārši bija godīga cilvēka rīcība. Izrādās, tas ir grūti ne tikai okupācijas apstākļos, bet arī ikdienā, par ko varam pārliecināties tik bieži. Tāpēc Lidija Doroņina-Lasmane ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurus šodien patiešām jāuzlūko kā paraugu cilvēka dzīvei. Un Andreja Verhoustinska filma godam nostājas līdzās Zigurda Vidiņa filmai "Gaismas ceļā".
"Pēdējā Ļeņina eglīte"
Filozofa Ulda Tīrona Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā izrāde ir viens no šā gada notikumiem Latvijas teātrī, lai kāda izveidotos mūsu katra personiskā attieksme, to noskatoties. Galu galā tas lielā mērā atkarīgs gan no mūsu teātra skatītāja pieredzes, gan no nodzīvoto gadu skaita, gan no tā, vai par Ļeņinu uzzinām tikai šajā izrādē, vai arī piederam tam cilvēku lokam, kas pārzina viņa radu rakstus, būtiskākās dzīves epizodes un gluži vienkārši Latvijas un Krievijas attiecību vēsturi.
Ļeņina maskā un ādā izcili iejuties aktieris Vilis Daudziņš, kuram jau gadiem ir nags uz vecu veču spēlēšanu, bet būtiski atcerēties, ka Ļeņinam mūža pēdējās dienas, par ko runa izrādē, norit nieka 53 gadu vecumā, savukārt kopš brīža, kad pēdējo reizi cauri Latvijas pilsētām devās Lielajai Oktobra revolūcijai veltītās darbaļaužu demonstrācijas, pagājuši nieka 30 gadi.
Arī tās reiz notika novembrī. Un pat Pirmā pasaules kara beigu datums ir novembrī. Tāpēc gribu atgādināt, ka novembri apvij noslēpums.
15.11.2017 16:50
Ieva Struka. Novembra noslēpums
Autors Ieva Struka, teātra zinātniece, speciāli "Kodolam"
publicitātes
Jau pāris gadu mūsu mājas karoga baltā svītra bija iepelēka. Katrreiz svētku dienā, paceļot acis uz augšu, likās – kaut kas jādara. Protams, ikdienas steigā neko neizdarījām. Tad kopā ar kaimiņiem vienojāmies, ka uz simtgadi karogam jābūt karoga cienīgam. Bet kāpēc atlikt uz nākamo gadu to, ko var izdarīt šogad – Latvijas 99. dzimšanas dienā? Un tā jau Lāčplēša dienas rītā karogs pie mūsu mājas viļņoja lepns.