Jette Užāne. Pēteris Lūcis. Aleksandrs Čaks. Cimdu Jetiņa. Zvejnieka dēls. Apašs frakā.
"Jettes dienu grāmata", Elīnas Apsītes sakārtojumā.
Jau pirms dažiem gadiem, izdzirdot radio ziņu, ka Jelgavas literāte Elīna Apsīte – brīnišķīgās kolēģes, teātra zinātnieces Janīnas Brances meita, Cimdu Jetiņas uzticamais vasaru draugs – gatavo publicēšanai Jettes dienasgrāmatas, zināju, ka grāmata būs brīnišķīga.
Tāda tā arī ir. Skaista, jo skaisti ir Jettiņas cimdi un pārliecība, ka visam jābūt perfekti nostrādātam, tāpēc, ka nekas tik rūgti neatmaksājas kā paviršība. Dzīvesgudra, jo tāda bija arī Jettiņa, visu mūžu pavadījusi ratiņkrēslā un iemācījusies priecāties par dzīvi un pasauli tādu, kāda tā ir visā skaistumā. Sāpīga, jo tikai caur sāpēm jaunības dienu garie ieraksti dienasgrāmatā pārtop aizvien kodolīgākos un viedākos brieduma gados.
Ja meitenes pārdzīvojumi lasās ātri, tad ar katru lappusi "ātrums" samazinās, un par katru atziņu gribas domāt. Lūk, viena no tādām: "Mēs vēlamies kā cilvēki, bet Dievs mūsu vēlēšanās saprot kā Dievs."
"Lūcis", Elīnas Cērpas skatuves versijā Valmieras teātrī
Pat ja trīs stundu garajai kolāžai no dzīves un mākslas faktiem nav nevainojams raksturs, izrādi noteikti vērts noskatīties divu iemeslu dēļ – aktieris Imants Strads paralēli darbam pie Kārļa Zāles personības iemiesošanas filmā "Ievainotais jātnieks" radījis perfektu aktierdarbu, atveidojot tautā reiz tik populāro un iemīļoto režisoru un aktieri Pēteri Lūci.
Un runa nav tikai par profesionāli apdzīvotu ārējo "masku", pie kuras strādājuši pat četri grima meistari. Runa ir par maksimālu iedziļināšanos Lūča pasaules un mākslas izjūtā – pašapziņā, ētiskā ideālismā, kas robežojas ar aizspriedumainību, vientulībā, teātra un cilvēkmīlestībā un bailēs.
Jā, stāsts par laikmetu un bailēm ir otrs iemesls, kādēļ izrādi noteikti vērts redzēt. Tā ir tēma, par ko mākslinieki šodien aizvien vairāk sāk runāt. Varbūt zemapziņā tās piezogas arī šodienas demokrātijā?
""Kosmopolītu lieta" un Aleksandrs Čaks", Silvijas Radzobes pētījumā
Arī šis darbs ir par bailēm un par laikmetu, par to, kā pirmie pieci pēckara gadi salauza un iznīcināja gan garīgi, gan vārda tiešā nozīmē vienu no labākajiem latviešu dzejniekiem Aleksandru Čaku.
Cita starpā – tuvojas viņa dzimšanas diena un Čaka balvas pasniegšanas ceremonija, un domāju, ka Silvija Radzobe ar savu skrupulozo pētījumu, kas balstīts arhīvu dokumentos, laikabiedru liecībās un pašas plašajās zināšanās, ir viens no nopietnākajiem kandidātiem Čaka balvai.
Grāmata ļauj un liek aizdomāties par to, cik neaizsargāts ir cilvēks autoritāras sistēmas priekšā un ka nāve ir mazākais ļaunums, kas ar dzīvu cilvēku, ar jūtīgu mākslinieku var notikt. Rakstīt to, ko tu nedomā, mēģināt pilnīgiem meliem atrast māksliniecisku formu, cerēt, ka dzīvot ar pazemojuma sajūtu ir iespējams – par šādām šausmām ir Silvijas Radzobes grāmata. Un tas viss – baiļu dēļ.