08.10.2017 12:41

Viedoklis. Rudenīgs kino – "Nemīlestība" un "Pirmdzimtais"

Autors  Marta Dzintare
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Viedoklis. Rudenīgs kino – "Nemīlestība" un "Pirmdzimtais" Filmas “Nemīlestība” plakāta fragments

Man rudens lielā mērā saistās ar to, ka sākas bagātīga kultūras sezona. Teātros, koncertzālēs, kinoteātros, mākslas galerijās ir tik plašs piedāvājums, ka grūti izvēlēties, kam dot priekšroku.

Saplānot sev kultūras pasākumu programmu nemaz nav vienkāršs uzdevums, jo biļetes vēlams iegādāties vairākus mēnešus iepriekš. Uz dažām sezonas populārākajām izrādēm lielākā daļa biļešu zāles labākajās vietās jau tagad izpirktas. Nesen paveicu šo atbildīgo uzdevumu, un tagad ir tā labā sajūta, ka ir, ko gaidīt, jo līdz decembrim kultūras pasākumu apmeklējumi jau saplānoti.

Kamēr vēl gaidu teātra izrādes un koncertus, nolēmu noskatīties divas filmas – Andreja Zvjaginceva "Nemīlestība" un Aika Karapetjana "Pirmdzimtais". Abām filmām kopīgs tas, ka tās atklāj cilvēka būtības ēnas puses.

"Nemīlestība", kas Kannu kinofestivālā piedzīvoja ilgas stāvovācijas, stāsta par ģimeni, kas ir uz šķiršanās robežas. Viņu savstarpējos strīdos un jauno attiecību meklējumos novārtā tiek atstāts divpadsmitgadīgais dēls Aļoša. Kādu dienu viņš pazūd. Filmas gaitā tiek atklāti Aļošas meklējumi un aizvien skaudrāk iezīmētas galveno varoņu rakstura šķautnes.

Vienā no lomām ir Andris Keišs, kurš atzinis, ka šī ir viena no jaudīgākajām un emocionāli spēcīgākajām filmām. Tā ir ļoti reālistiska, un puisēna meklējumi vēlajā rudenī, kad kokiem nobirušas lapas, zeme piesalusi un no rītiem visu klāj pelēka migla, ļoti precīzi atspoguļo filmas noskaņu kopumā.

Izlasot filmas anotāciju, nojautu, ka filma nebūs diez ko priecīga, taču to, ka tā tik spēcīgi dos pa nerviem, negaidīju. Ja kāds man būtu pateicis, ka pazudušo bērnu neatradīs dzīvu un ka filmā ir arī skati no morga, es, iespējams, izvēlētos to neskatīties. Vai vismaz nedarīt to vakarā pirms gulētiešanas. Bet nenoliedzami filma ir ļoti kvalitatīva un atstāj spēcīgu pēcgaršu.

"Pirmdzimtais" ir pirmā Aika Karapetjana filma, ko esmu redzējusi, līdz ar to uz seansu gāju kā balta lapa, īsti nezinot, ko gaidīt. Par filmu izlasīju vien to, ka "pēc naksnīgas aplaupīšanas uz ielas pusmūža arhitekta Franča mierīgā dzīve sagriežas kājām gaisā. Gribēdams sievai pierādīt, ka spēj rīkoties vīrišķīgi, viņš dodas nokārtot rēķinus ar varmāku, un situācija kļūst nekontrolējama." Ievērības cienīgs šķita fakts, ka galvenajā lomā ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš.

Filmas sākumdaļā nodomāju, ka tā būs diezgan parasta filma ar loģisku, reālistisku sižetu, taču pirmais iespaids izrādījās maldīgs. Dialogu kļuva aizvien mazāk, parādījās nereālistiski elementi, sižets brīžam radīja neizpratni. Tāpēc labāk jau pirms filmas noskaņoties uz to, ka tēli jāuztver simboliski. Pati filma ir kā liela metafora, kas ataino vīrieša bailes sievietes priekšā.

Šī tēma ir ļoti interesanta, jo par to, kas notiek vīriešu galvās, nav pieņemts daudz runāt. "Pirmdzimtais" sniedz savu versiju par to, kādas ēnas slēpjas vīriešu psihē, nesniedzot gatavas atbildes, bet liekot skatītājam pašam domāt. Arī šīs filmas noskaņa ir visai drūma, gan Rīgas ielas, gan galveno varoņu dzīvoklis atainoti patiešām spocīgi. Šķiet, filmas gaitā bailes pārņem visu, un attiecīgi tiek parādīta arī apkārtējā vide.

Mākslas darbi lielā mērā spēj ietekmēt garastāvokli. Šo filmu gadījumā – ne uz priecīgo pusi. Iznākot no kinozāles, ārā bija vējains, auksts, tumšs vakars, un man bija skaidrs – ar steigu jānoskatās kāda laba komēdija!