Izklausās frāžains, taču sevī slēpj patiesību. Uzskatu, ka cilvēks bez darba nav nekas. Cilvēks, kas nespēj par sevi parūpēties un nodrošināt sev pienācīgu dzīvi, mūsdienās arī netiek uzskatīts par pilntiesīgu sabiedrības daļu.
Bet brīvību vislabāk var sajust tikai tad, kad labu laiku to neesi baudījis. Un tās nedrīkst būt par daudz. Mana bērnības cīņu biedrene tagad pārvākusies uz dzīvi Filipīnās. Pagaidām darbu vēl nav atradusi, bet ir meklējumos. No viņas dzīvokļa loga paveras neticams skats uz pludmali, viņa augām dienām no kokiem var plūkt banānus un apelsīnus, peldēties pasakainos ūdeņos, sauļoties, dzert saldējuma kokteiļus... Tā vienu dienu, divas, trīs, nedēļu, mēnesi... Un ko tālāk? Viņa saka: "Jā, ir jau forši, bet cik tad ilgi tā? Visi mani draugi strādā, es atpūšos dienām ilgi." Nav jēgas no atpūtas, ja tā jau kļūst par apgrūtinājumu.
Pavisam nesen arī kāda kolēģe devās labāka darba, dzīves un laimes meklējumos uz ārzemēm. Latvijā spiež kredītu važas, ar ienākumiem nepietiek, lai nodrošinātu sevi un dēlu. Nācās pieņemt izšķirošu soli. Kādam darbs ir dzenulis un pašapliecināšanās, kādam brīvā laika aizpildīšanas veids, bet vēl citam – izdzīvošanas jautājums.
Laimīgie cilvēki bieži lepojas, sakot, ka strādā darbu, kas pašiem patīk. Un tā patiesi ir liela laime, kad pusi savas dzīves vari pavadīt tādā vietā un kopā ar tādiem cilvēkiem, kas tavu dzīvi krāšņo. Neatsēdēt stundas pie datora čatā, neaizbildināties ar viltus veselības traucējumiem, bet kārtīgi strādāt un pēc tam kārtīgi atpūsties. Tā, ka pašam prieks.
* Darbs dara brīvu (no vācu val.)
Vācieši zināja, ka darbs dara brīvu. Pateicoties viņiem, to zina arī citi. Šis teiciens ir tāds pats kā visi citi.