Tam varētu būt vismaz divi iemesli: vai nu viss ir labi, pašvaldības četru gadu darbības rezultāti ir tik pārliecinoši, ka vairākumam šaubu par savu izvēli nav, vai arī tieši otrādi – viss ir tik slikti, ka ļaudis zaudējuši cerības uz jebkādu labu pārmaiņu iespējām.
Bijušais diplomāts Valdis Krastiņš "Latvijas Avīzes" 12. maija numurā par Latvijas vēlētāju noskaņu izsaka bēdīgu vērtējumu: "Šķiet, ka mūsu vēlētāju vairākums ir paguruši vecāki ļaudis, kuri laiž gar ausīm viņu muļķošanu ar solījumiem, krāpšanos, viņu naudas piesavināšanos. Tas īpaši attiecas uz galvaspilsētas vēlētājiem," raksta V. Krastiņš un jautā: "Kur ir Latvijas politiski aktīvie jaunieši?"
Šķiet, arī daudzi jaunieši jūtas noguruši no politiķu tukšajiem solījumiem un, tāpat kā vecāki ļaudis, ar piedalīšanos vēlēšanās daudz neaizraujas. Kā varam redzēt no iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām 2013. gadā, tajās piedalījās mazāk nekā puse visu balsstiesīgo vēlētāju. Cik to vidū bija jauniešu, cik – vecāku cilvēku, nezinu, bet tas jau nav tas svarīgākais. Svarīgi ir, vai katrs atsevišķais vēlētājs apzinās, ka viņa balss patiesi var izrādīties izšķiroši nozīmīga, ka tā var ierosināt pozitīvas pārmaiņas ikdienas dzīvē? Svarīgi ir sajust savas balss spēku.
Diemžēl šāda apziņa mūsu sabiedrībā joprojām ir bērnu autiņos – joprojām netiek pietiekami novērtētas un izmantotas demokrātijas iespējas. Kāds anonīms komentētājs sociālajos tīklos izsakās: "Sen vairs neticu mūsu valsts varai. Neviens neko mainīt arī nespēs. Varam vienīgi izlemt paši, ko labāk darīt – gaidīt savu pēdējo stundiņu šeit vai doties prom uz citu zemi par vergu. Kam mēs vispār esam vajadzīgi?" Ļoti pazīstama noskaņa...
Pāris gadu pirms Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā Latvijas sabiedrībā valdīja līdzīga noskaņa. Lielākā daļa neticēja iespējai, ka Latvija varētu kļūt par neatkarīgu valsti. Ļaudis bija sašķelti dažādās grupās. Izcilais Latvijas patriots rakstnieks Kārlis Skalbe sarūgtinājumā par šādu stāvokli 1917. gada pavasarī rakstīja, ka latvieši neesot tauta, bet gan bars, kurā "katrs brien uz savu pusi", un esot naivi gaidīt, ka divi miljoni kalpu varētu nodibināt savu valsti. Un tomēr – nepagāja ne divi gadi, kad neatkarīgā Latvijas valsts tika pasludināta, ļaudis ar entuziasmu devās brīvības cīņās, un iesākās mūsu valsts un tautas lielākā augšupeja visā tās vēsturē.
Kas bija tas, kas toreiz lika pārvarēt apātiju un neticību mūsu valsts iespējai? Acīmredzot tā bija apziņa, ka mēs tomēr esam kādam vajadzīgi – mēs esam vajadzīgi mūsu ģimenēm, mūsu bērniem un mazbērniem. Mēs negribam bezdarbīgi gaidīt pēdējo stundiņu, mēs negribam būt citu vergi – mēs gribam saviem bērniem atstāt brīvu, sakārtotu un plaukstošu valsti, un mēs to varam. Demokrātija šādu iespēju mums piedāvā. Atliek vienīgi to izmantot.
LR Satversmē teikts: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai." Tad arī ņemsim to un kļūsim par savas zemes saimniekiem! Izmantosim visas tās iespējas, ko piedāvā demokrātija, – piedaloties vēlēšanās, atbildīgi atdodot savu balsi. Viens otrs savu izvēli vēlēšanās izdara pēc inerces, sak, es jau vienmēr balsoju par savu partiju, tad nu šoreiz atkal par to pašu.
Izvērtē, vai "tava" partija ir pildījusi dotos solījumus, vai nav nodevusi pati savus principus, vai nav melojusi. Vai kāds bijušais padomju laika funkcionārs neturpina savu pievilšanas taktiku... Vēlēšanu starplaikā aktīvi interesējies par ievēlēto pārstāvju darbiem un nedarbiem un, ja nepieciešams, iesaisties pats savas pilsētas, sava novada nākotnes veidošanā.
Nav jau vienkārši no kalpa kļūt par kungu, bet mums nav citas izejas, ja vēlamies savā zemē dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ja vēlamies atgūt lepnumu par savu valsti.