26.05.2017 15:06

Komentārs. Darbi, kurus citu cilvēku labā var izdarīt arī tāpat vien

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Komentārs. Darbi, kurus citu cilvēku labā var izdarīt arī tāpat vien no privātā arhīva

Lai arī vairāk pienāktos domāt par strauji tuvojošos 3. jūniju, kad beigsies maratons, kura finišā uzzināsim politiskos spēkus un to pārstāvjus, kas turpmāk noteiks toni vietējās pašvaldībās, vai par to, kā valstī varētu mainīties nodokļu politika, šoreiz tomēr par ko citu.

Jo vairāk tāpēc, ka gribētos ticēt, ka Saeimas un valdības vienīgais uzdevums nav sagādāt liekas rūpes saviem līdzpilsoņiem, bet Pierīgas pašvaldībās nekādi revolucionāri brīnumi nav paredzami. Neparedzamāks rezultāts varētu būt vienīgi Ķekavas pašvaldībā.

Tieši tāpēc priekšvēlēšanu gaisotne ir labs iemesls padomāt par cilvēkiem, kuri dara labu līdzcilvēkiem, nepretendējot nedz uz vēlētiem amatiem pašvaldībās, nedz plāno savus darbus pakārtot jau nākamajām – Saeimas – vēlēšanām.

Šajās dienās sanāca satikt divus cilvēkus, kuri lika aizdomāties, ka ne tikai apstākļi ietekmē cilvēku, bet arī viņš pats daudz var darīt, lai dzīve būtu labāka. "Apriņķis.lv" jau rakstīja par fiziķi Vadimu Gežu (att.), kurš ikdienā strādā Rīgā, bet par savu mājvietu ir izvēlējies Inčukalnu.

Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu fizikā, viņš aizbrauca uz Vāciju, lai iegūtu doktora grādu. Pēc pieciem gadiem atgriezies mājās, Vadims Inčukalnā izveidoja frisbija komandu un bija viens no tiem, kuri gadumijā šeit organizēja pajumti Tezē kustības jauniešiem.

Ieguvums – sākot visu no nulles, Vadims ir panācis, ka daudzi inčukalnieši, kuri uz šejieni brauca tikai pārgulēt pēc darba Rīgā, tagad ir atraduši veidu, kā te labi pavadīt arī brīvo laiku, un labāk iedzīvojušies vietējā sabiedrībā. Patiesībā tas nav nemaz tik maz.

Savukārt Juris Ulmanis savulaik ierosināja līdzekļu vākšanu Zemessardzes aprīkojuma iegādei. Nesen viņš atgriezās no Ukrainas, kur kārtējo reizi nogādāja Latvijā saziedotās dāvanas Austrumukrainā kritušo karavīru ģimenēm. Kopīgi ar Ukrainas nevalstiskajām organizācijām tiek plānots šovasar ģimenēs Latvijā uzņemt 25 Doņeckas lidostā kritušo ukraiņu karavīru bērnus.

Intervijā J. Ulmanis stāsta, ka šis darbs, kas paveicams tikai ar līdzcilvēku atbalstu, ir ļoti nozīmīgs. Tas apliecina solidaritāti ar valsti, kuras liktenis, īpaši tās rietumu daļā, ir bijis līdzīgs mūsējam – okupācija, deportācijas, bet tagad vēl piedevām vēstures atkārtošanās Ukrainas austrumu daļā.

No vienas puses, uzmanības apliecinājums ar nelielām dāvanām – drēbēm, planšeti, bet kādam arī iespēja ar latviešu draugu palīdzību tikt pie suņa un papagaiļa – nav nekas īpašs, no otras – tiem, kuri saskārušies ar ļaunumu, ir svarīgi redzēt, ka pasaulē tomēr ir daudz laba, arī mīlestība, ne tikai naids.

Protams, cīņa par vietējo varu ir pamatota un cienījama izvēle, bet acīm redzami ir darbi, kurus citu cilvēku labā var izdarīt arī tāpat vien. Turklāt – dots devējam atdodas.