16.05.2017 16:51

Ieva Struka. Gētes sunītis

Autors  Ieva Struka, speciāli "Kodolam”
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ieva Struka. Gētes sunītis arhīvs

Savulaik režisors Pēteris Pētersons mēdza atsaukties uz Gētes prātulu, ka māksliniekam sunītis jāattēlo nevis tāds, kāds tas ir, bet tāds, kādu to varētu iztēloties. Proti, mākslai nav jākopē dzīve. Par to, ka mēs no mākslas darba pārāk bieži un pārāk agresīvi pieprasām atbilstību reālisma kanonam, jādomā regulāri jaunāko mākslas notikumu kontekstā.

21. gadsimtā un brīvā valstī tas aizdomīgi atgādina socreālisma principus. Un tad uz latviešu literatūras skatuves parādās liepājniece Jana Egle un ar savu šķietami iz dzīves norakstīto stāstu grāmatu "Gaismā" atgādina, ka dzīvē notiek vēl trakāk, vēl traģiskāk un vēl neticamāk.

"Gaismā". Šis vairs nav pirmā svaiguma notikums, tomēr tiem, kuri palaiduši garām, – noteikti vērts grāmatu izlasīt. Literatūras gada balvu prozā piešķīrusi žūrija, uzvaru balsojumā – lasītāji. Janas Egles stāstu varoņi ir cilvēki, kuriem mēs nereti paejam garām vai nu pārākuma apziņā, vai vienaldzībā, vai arī pateicībā liktenim, ka neesam tā pārbaudīti.

Par stāstu varoņiem viņi kļuvuši tāpēc, ka autore atšķetinājusi pavedienus, kas katru no viņiem padarījis par dzīves pabērnu vai malā pastumtu, citu nesaprastu, kaitinošu cilvēku. Ieskatoties pagātnes notikumos, tu saproti, cik tuvu bezdibeņa malai stāv ikviens no mums. Laimi no nelaimes šķir vien solis, un ar labu gribu vai piesardzību dzīvi bez ciešanām nodzīvot neizdodas.

"Trīne". Sen neviena Nacionālā teātra izrāde nav izraisījusi tādu publikas šķelšanos kā Blaumaņa nevainīgās joku lugas "Trīnes grēki" jauniestudējums Elmāra Seņkova režijā. Luga, par ko Blaumanis pats teicis, ka tai nav augstas literāras vērtības un vienīgais tās uzdevums ir likt publikai smieties, pēkšņi liek daļai skatītāju kļūt nopietniem un mesties aizstāvēt literatūras un teātra zinātnē nezināmu kanonu, kā būtu iestudējami "Trīnes grēki".

Nenoliedzami, tas patiešām būtu izpētes vērts – kas daļai cilvēku liek aizrautīgi smieties, bet daļu taisni vai sadusmo, kaut arī lugā, atšķirībā no "Skroderdienām", nav pat liriskās līnijas, ko (varbūt) būtu grēks pakļaut ironijai vai smiekliem. Spilgtas krāsas kostīmos, parūkās un grimā vienmēr bijusi komēdijām raksturīga estētika, vienas rakstura īpašības vai ķermeņa psihofizikas īpatnības izcelšana pāri citām arī ir tipiska komēdiju daļa.

Teorētiski – nav kam piesieties, bet gribas. Latviešu raksturs? Toties tiem, kuri uz teātri dodas bez neapgāžama viedokļa, ir jautri, skatoties, KĀ aktieri sadzīvo un apdzīvo savus tēlus, cik daudz mīlestības un spēles prieka spēj tiem piešķirt, jo, ticiet vai neticiet, vieglums prasa smagu darbu.

"Ātrie igauņu puiši". Jāka Kilmi jaunā filma jāredz kaut vai tāpēc, lai lieku reizi pārbaudītu, kā tad ir ar mūsu humora izjūtu un cik labā atmiņā mums palikuši 20. gadsimta 90. gadi jeb pirmie gadi pēc neatkarības atgūšanas. Galu galā tie bija izšķirošie, kāpēc gandrīz identiskās sākuma pozīcijās esošās jaunās valstis Igaunija un Latvija aizgāja atšķirīgus attīstības ceļus.

Un varbūt jau atkal cēlonis jāmeklē teicamajā igauņu humora izjūtā un mūsu nespējā pasmieties par sevi. Tāpat vērts pievērst uzmanību filmas aktieriem, jo Karls-Andreass Kalmets ir nospēlējis ne tikai vēl vienu lielu kinolomu Elmo Niganena filmā "1944", bet arī sekmīgi sāka savu karjeru kā Tallinas Pilsētas teātra jaunās paaudzes aktieris. Savukārt Merts Piuss ir viens no reti sastopamajiem fenomeniem – aktieriem dvīņiem, abi brāļi arī strādā Pilsētas teātrī.