27.04.2017 07:44

Pāvils Brūvers. Kad pienāks mums tie laiki, ko citas tautas tagad redz?

Autors  Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Pāvils Brūvers. Kad pienāks mums tie laiki, ko citas tautas tagad redz? lelb.lv

Ieklausoties ļaužu viedokļos, kas pēdējā laikā dzirdami LTV ziņu programmā "Panorāma", bieži vien grūti saprast, cik daudz tur patiesi tiek pausti savu pašvaldību darbu vērtējumi un cik tur ir priekšvēlēšanu aģitācijas. Nepārliecina ne kaismīgie vietējo varas pārstāvju slavētāji, ne arī viņu totālie noliedzēji.

Demokrātijas pieredze mums joprojām ir vāja, mēs esam kāpuši uz daudziem un dažādiem grābekļiem, un tā vien šķiet, ka joprojām neesam saņēmuši pietiekami daudz zilumu, lai no tā gūtu kādu mācību un sāktu rīkoties izsvērti, gudri un atbildīgi.

Joprojām pārāk daudz mūsu vidū ir tādu, kas nekam un nevienam netic un vēlēšanās nepiedalās. Savukārt daudzi, kas aktīvi piedalās, savu balsi atdod par partijām, kurām ir personīgi pietuvināti, no kurām gūst kādus personīgus labumus. Tāpēc vēlēšanu iznākumu aptuveni varam paredzēt, bet cerēt uz kādām būtiskām pārmaiņām, uz labāku dzīvi nevaram.

Vai tiešām mēs esam nolemti aizvien palikt tādā atpalicībā, kādā nu esam? Vai mēs nespētu līdzināties Eiropas turīgākajām valstīm? Esmu pārliecināts, ka spētu. Pierādījums tam ir Latvijas neatkarības gadi pirms padomju okupācijas. Kā tad mums šodien pietrūkst? Kāpēc mums tā neveicas? Kāpēc mums aizvien jāviļas tajos cilvēkos, kurus paši esam ievēlējuši?

Acīmredzot viena no galvenajām problēmām ir tā, ka mēs aizvien esam gaidījuši kādu "pestītāju", kurš nāks un iecels mūs saulītē. Aizvien šādi "pestītāji", šādi solītāji ir nākuši, jau sākot ar "Latvijas ceļu", turpinot ar Zīgerista banāniem un daudziem citiem "kā var nesolīt" viendienīšiem, un katrs no viņiem savā veidā tautā ir vairojis vilšanos un pārliecību, ka nekam un nevienam ticēt nevar. Varbūt beidzot ir pienācis laiks mums mosties no šiem sapņiem par glābēju baltā zirgā un saprast, ka mūsu tautas attīstības nākotne nav citu, bet gan mūsu pašu rokās – mūsu pašu politiskajā aktivitātē!

Tieši pašvaldību vēlēšanas piedāvā vislabāko iespēju sākt vingrināties politiskajā aktivitātē. Pašvaldībām mēs atrodamies vistuvāk, vietējās problēmas vieglāk saskatāmas, arī iespējamos risinājumus vieglāk saprast, un arī tie, kam uzticēts šos jautājumus risināt, ir pieejamāki. Ja nu vietējie varasvīri un sievas šķiet tādi, kas nevēlas ieklausīties iedzīvotāju argumentos, pastāv iespēja organizēt interešu grupas attiecīgo jautājumu risināšanai un vietējo politiķu iespaidošanai.

Šādā procesā aizvien var parādīties ļaudis ar izcilām vadītāja kvalitātēm, kas ar laiku var kļūt par pašvaldību vadītājiem, par Saeimas deputātiem, par visas valsts vadītājiem. Kamēr šāds process nekļūs par mūsu ikdienu, kamēr pie vadības stūres atradīsies galvenokārt tie, kas "raujas pie siles", un pārējie uz to pasīvi noraudzīsies, mēs aizvien būsim spiesti samierināties ar politiskajām viduvējībām, ar dažādiem avantūristiem, dažādiem solītājiem, bet bez cerības uz labāku nākotni.

1900. gadā Polijā dzimušais amerikāņu modernās karaflotes izveidotājs admirālis Haimans Rikovers (Hyman Rickover), kurš pazīstams ar asu mēli un pārspriedumiem par sabiedrību, reiz izteicies šādi: "Brīvai sabiedrībai izdzīvošanas garantijas var dot vienīgi ļaudis, kas lielā mērā politiski nobrieduši. Viduvējība mūs var sagraut ne mazāk kā citas vieglāk atpazīstamas briesmas. Sabiedrībai, kas ir gatava pieciest viduvējību, nenovēršami paredzamas daudzas smagas neveiksmes. Esmu pārliecināts, ka katra mūsu pienākums ir rīkoties tā, it kā no mūsu rīcības būtu atkarīgs visas pasaules liktenis."

Varbūt iesākumā mums pietiktu ar apziņu, ka no manas rīcības ir atkarīgs mana pagasta, manas pilsētas, mana novada liktenis. Ar to jau būtu diezgan palīdzēts, lai mēs uz nākotni varētu raudzīties ar daudz lielāku optimismu.