25.01.2017 11:02

Komentārs. Vēlreiz par patriotismu

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Komentārs. Vēlreiz par patriotismu Einārs Binders

Barikāžu atceres pasākumu ietvaros vai ikkatrā Latvijas ciemā notika piemiņas pasākumi, cilvēki dalījās atmiņās, godināja varoņus, atcerējās vēsturi. Citādi nemaz nevar būt. Esmu pārliecināta, ka nekad nepienāks tāds brīdis, kad teiksim: viss, pietiek! Gana esam pieminējuši! Nav ko cilāt vēsturi!

Lai gan likās, ko gan jaunu varu uzzināt par vārda "patriotisms" nozīmi, pagājušajā nedēļā tomēr apmeklēju diskusiju "Patriotisms mūsdienās". Iespējams, diskusijas rīkotāji nebija uzaicinājuši tēmai atbilstošākos diskutētājus vai moderatoru, un man bija jāgaida divas stundas, lai sadzirdētu, ko tad mūsdienās nozīmē patriotisms.

Vīri gados, kuri paši bija piedalījušies barikāžu pasākumos un tos arī organizējuši, dalījās atmiņās par piedzīvoto, meklēja atbildes uz jautājumiem, kā vispār nonācām līdz barikādēm. Moderatoram ik pa brīdim nācās atgādināt, ka diskusijas tēma ir par patriotismu mūsdienās.

Lai gan disciplīna netika ievērota, vīriem un sievām ar sirmajiem deniņiem šī diskusija bija ļoti nozīmīga, tā bija gluži kā paveiktā novērtējums. Piemiņas zīmes un atzinības jau sen izdalītas, bet patiesais novērtējums acīmredzot izpalicis. Tāpēc viņi jūt nepieciešamību runāt vēl un vēl. Un katru gadu arvien vairāk. Kāpēc?

Manuprāt, lai atgādinātu jaunajai paaudzei, ko viņi paveica, kādu ceļu mums nobruģēja, ko nekādi nedrīkst aizmirst un pieņemt par pašsaprotamu. Man bija interesanti uzzināt gan jaunus vēstures faktus, gan salīdzināt savas tā laika izjūtas ar barikāžu dalībnieku izjūtām. Tomēr gaidīju to unikālo atziņu – kas tad ir patriotisms mūsdienās. Un sagaidīju.

Kādas radošas organizācijas vadītāja starp daudzām citām klātesošo izteiktajām versijām (nebūt ne maznozīmīgākām), teica: "Lai vai kā mums te klājas, tā ir spēja palikt savā valstī un radīt." Līdz šim šad tad biju dzirdējusi, ka patriotiski būtu neatstāt savu valsti nelaimē, bet vārdi par radīšanu bija kā naglai pa galvu. Tieši tā – radīt! Nav svarīgi, cik daudz katrs spēj, bet galvenais ir mēģināt, cīnīties, nepadoties.

Diskusijas dalībnieki viņai piekrita, piebilstot, ka svarīgi ir nevis tikai palikt valstī, kurai iet grūti, un te veģetēt, bet tiešām kaut ko radīt. Tik vienkārši! Radīt! Katrs pēc savām iespējām un spējām. Galvenais ir nebēgt prom un neveģetēt.

Starp citu, kad Ukrainas karavīriem jautā, kas ir svarīgākais, lai izturētu pretinieka pretspēku, viņi saka īsi: lai valsti nepamet cilvēki. Jo, ja to nebūs, nebūs arī kā dēļ cīnīties.