Tas viss ļauj lepoties ar Latviju un latviešiem, tomēr gribu izmantot šo sleju, lai gada nogalē pieskartos arī mazliet sarežģītākiem jautājumiem, tos vismaz nosaucot un aicinot padomāt.
1. Zeme – tā ir valsts (Rainis). Vasaras vidū kā viena no kārtējām ziņām parādījās fakts, ka beidzies laikaposms, kad pārdot zemi ārvalstu pilsoņiem liedz dažādi ierobežojumi. Ja gribam būt pilnvērtīgi Eiropas Savienības locekļi, likt šķēršļus Latvijas zemes izpārdošanai neesam tiesīgi. To, ka šai ziņai patiesībā ir "ārkārtējs" raksturs, apliecina fakts, ka šī vēsts no ziņu portāliem un medijiem pazuda vai nu dažu stundu, vai dienas laikā. Visilgāk tā noturējās "Latvijas Avīzē", kur izraisīja pat diskusijas, visātrāk pazuda no laikraksta "Diena".
Es, protams, nepretendēju uz absolūto novērojumu patiesību, jo hronometru nelietoju. Likumdošanas labirinti un lēmumi, par kuriem paši nobalsojam, nereti neapzinoties to izraisītās sekas ilgākā laika periodā, ir īsts pārbaudījums tautas kalpiem, kuru pienākums būtu paredzēt, brīdināt, likt izvairīties. Ja mums kā nācijai būtu tik daudz naudas, lai nopirktu, teiksim, Sāremā salu, vai tā joprojām būtu Igaunijas Republikas teritorija? Laikam jau ne. Acīmredzot Briseles ierēdņiem nav ienācis prātā, ka kāds varētu nopirkt visu Franciju vai Spāniju un apdraudēt šo valstu suverenitāti.
2. Bibliotēku jautājums. Mans personiskais (bet vai tikai personiskais?) gada notikums pilnīgi noteikti ir piektā un pēdējā "Gunāra Priedes dzīves un darbu" sējuma pabeigšana un nodošana apgādam "Jumava". Darbs pie kopoto rakstu sakārtošanas tika uzsākts 2001. gadā, bet tā intensīvi – diendienā – pie tā strādāju kopš 2010. gada.
Gunārs Priede atstājis milzu čemodānu ar piezīmju grāmatiņām, kurās bija fiksējis savu dzīvi 50 gadu garumā. Viņam pieder arī 40 lugas un daudzi arhitektūrai, līvu un baltvācu dzimtām veltīti raksti. Katrā no tūkstoš lappušu biezajiem sējumiem pieminētas neskaitāmas personas – un tie nebūt nav tikai mākslinieki, bet daudzi jo daudzi Latvijas cilvēki.
Kāpēc par to rakstu? Kopš Latvijas bibliotēkās nevienai grāmatai nav jānonāk, ja bibliotekārs to neizvēlas, nopietnu literāru darbu izdošana ir tikpat sarežģīta kā kultūras periodikas izdošana, jo bibliotēkas tos iepērk reti. Ja izdotos sakārtot finansējumu obligātam iepirkumam, labas grāmatas un žurnāli bibliotēkās būtu tikpat pieejami cik vieglā literatūra. Un tu taču nekad nevari būt drošs, kurā lauku skolā mācības uzsāks nākamais Ziedonis vai Vīķe-Freiberga un vai viņu vecākiem būs nauda plašai mājas bibliotēkai.
3. Par Jāņiem un Līgām. Šogad draugu, radu un kolēģu pulkā dzima daudz bērnu. Puiku vairāk nekā meiteņu. Kādi divdesmit... Viens no viņiem tika pie latviskas cilmes vārda. Desmit dabūja tādus vārdus, kas Latvijā ienākuši senāk un atrodami kalendārā, bet deviņiem ir amerikāniskas vai cittautu izcelsmes vārds.
Lai viņiem visiem skaists mūžs, kas acīmredzami tiek ieprogrammēts dzīvei ārpus Latvijas! Tomēr tik neizskaidrojama ir vēlme atteikties no savas valodas un savām saknēm. Un savas zemes. Jā, droši vien par to es šogad domāju visvairāk.