Intervijā "6K" viņš skaidro, kādas izmaiņas nepieciešamas Latvijas mediju jomā un kā tās plānots ieviest jau tuvākajā laikā.
– Kādi ir galvenie veicamie uzdevumi nākamo četru gadu laikā?
– Mums ir pieci rīcības virzieni. Pēc būtības tas nozīmē izstrādāt jaunu tiesisko regulējumu, aizstājot tagadējo Preses likumu un uzlabojot vai aizstājot Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Tas nozīmē, ka nākamā gada laikā daudz jāpaveic, lai vēl šis Saeimas sasaukums varētu pieņemt attiecīgos normatīvos aktus. Ar informatīvās telpas drošību saistīts mediju pratības jautājums, un vairākas valsts un nevalstiskās organizācijas ir gatavas pie tā strādāt, īstenojot sabiedrību izglītojošus pasākumus.
Trešais virziens ir mediju darbinieku izglītošana un no tā izrietošais profesionalitātes un atbildīguma līmeņa kāpums. Manuprāt, liels panākums ir vienošanās par to, ka jāveido mediju ombuds, vienots ētikas kodekss un ka jāpiemēro atbildīguma un kvalitātes standarti. Jo šajā ārkārtīgi sarežģītajā mediju vidē, kur katrs līdzvērtīgi var paust savu viedokli caur blogiem vai citā formā, piesaiste kvalitātes standartiem nozīmētu konkrētas priekšrocības. Ja klients jeb auditorija redz šo kvalitātes zīmi, tā ļauj izvēlēties konkrētu mediju produktu, un es jūtu izdevēju atbalstu šai iecerei. Ceturtais uzdevums – sniegt valsts finansiālu atbalstu medijiem.
– Kāpēc jāpilnveido esošie medijiem saistošie likumi?
– Tāpēc, ka mums ir ļoti daudz problēmu, ko nozare skaidri iezīmējusi kā risināmus jautājumus. Piemēram, pašreizējā Preses likumā paredzētās tiesības valsts iestādēm un uzņēmumiem uz vārda brīvību nav savienojamas ar modernu valsts administrāciju. Hierarhiskas valsts pārvaldes pārstāvim vārda brīvības robežas nevar būt tik plašas kā privātpersonai. Es kā ierēdnis šajā intervijā nevaru brīvi teikt to, ko vēlos, jo man jāiekļaujas man saistošajā mediju politikas īstenošanas rāmī.
Ja raugāmies uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, jārisina virkne jautājumu, sākot ar trešo valstu satura pieejamību Latvijā un beidzot ar sabiedrisko raidorganizāciju pārvaldību, kur regulāri ir problēmas, piemēram, skandāli valdes konkursos. Tas viss liecina par to, ka pastāv sistēmiskas problēmas.
Tāpat arī jāsakārto mediju reģistrācija un definēšana – kas ir medijs? Vecajā likumā noteiktais, ka presei jābūt noteiktai tirāžai un regularitātei, vairs neatbilst būtībai. Jo, piemēram, portāla "Delfi" lietā Augstākās tiesas judikatūra nosaka, ka tas internetā pilda plašsaziņas līdzekļa funkciju, taču tas nav iekļauts masu informācijas līdzekļu reģistrā. Brīvas konkurences apstākļos nav iespējams uzlikt par pienākumu reģistrēties, jo tas ierobežotu vārda brīvību, tomēr reģistrēšanos varētu sasaistīt ar zināmām privilēģijām, ko dotu žurnālista statuss. Un tas būtu pozitīvais pienesums no valsts puses.
– Kuri cilvēki pilnveidos šos likumus?
– Neviens cits kā paši nozares pārstāvji. Ir piesaistīti arī eksperti, juristi, bet pamatā tā ir nozares spēja pašregulēties. Visticamāk, tas notiks klasiski – veidojot darba grupu un meklējot kompromisus.
– Kādi bija lielākie izaicinājumi, veidojot mediju politikas pamatnostādnes?
– Tas, ko tagad teikšu, ir jāuztver ar humoru: "Ja tev ir tādi draugi kā mediju nozare, ienaidniekus nevajag." Ja citās nozarēs pastāv zināma solidaritāte un spēja noformulēt vēlmes un prasības, tad mediju nozarē tā nenotiek. Pieņemu, ka daļa no žurnālistikas dzīves paiet zvaigžņu slimībā, kad "zvaigznes" viena ar otru nesarunājas vai, kamēr viena lec, tikmēr cita noriet. Tāpat mediju jomā var just to, ka "bagātais nabago nesaprot".
Daudzos jautājumos nozare ir spējusi vienoties, taču es kā ierēdnis, kuram jāveido mediju politika, būtu sagaidījis, ka pie manis atnāk jau ar gatavām pozīcijām, nevis, ka man jāuzņemas loma, ko parasti veic nozares asociācijas. Mūsu gadījumā ir tā, ka KM bija mediators starp nozares atšķirīgajiem viedokļiem. Man šķiet, ka mediju nozare vēl mācās kļūt par vienotu nozari, bet pašlaik tā tāda nav, jo vienotība pilnvērtīgi nav jūtama.
– Kā, jūsuprāt, Latvijā vairot mediju atbildību tieši saturiskajā ziņā?
– Ritenis no jauna nav jāizgudro, un šajā gadījumā instruments būtu ombuds, kas nosaka ētikas standartus un vērtē to piemērošanu praksē. Latvijā šādas institūcijas nav, un tas ir kauna traips mediju nozarei, ka 25 gadu laikā tā nav spējusi būt lepna par savu darbu un lomu sabiedrībā un definēt ētikas standartus. Esam vienojušies, ka līdz 2018. gadam šāds ombuds un ētikas kodekss taps – tam paredzēti arī valsts līdzekļi, un es ceru arī uz nozares pienesumu. Atbildīgums šajā jomā ir biznesa veiksmes kritērijs.
– Kā vēl pietrūkst Latvijas mediju vidē?
– Pirmkārt, mediju kritikas – regulāras diskusijas par profesionāliem standartiem un produktu kvalitāti. Katram medijam ir iespēja ar to nodarboties, tomēr līdera loma būtu jāpilda sabiedriskajiem medijiem. Pašlaik tas nekādā veidā netiek darīts. Ir iedīgļi "Latvijas Radio", portālā "Lsm.lv", taču tas nav sistēmisks redzējums par to, kas ir kvalitātes standarts. Medijiem būtu jārunā arī par savām kļūdām, atklāti kaisot pelnus sev uz galvas, lai auditorija mācītos informāciju vērtēt kritiskāk.
Otrkārt – trūkst mediju pratības. Tā nozīmē audzēt kritisko domāšanu sabiedrībā un auditorijas prasības pret mediju satura kvalitāti – lai tiktu pieprasīts krējums, nevis tā izstrādājums.
– Kā praktiski vairot šo mediju pratību?
– Arī šis ritenis nav jāizgudro no jauna, un, piemēram, Skandināvijā ir labi piemēri, kā tas strādā. Pirmkārt – konkrētas izglītības programmas, kas piemērojamas dažādās vecuma grupās, otrkārt – visas pilsoniskās sabiedrības informēšana par to, kā strādā mediji, kā kritiski vērtēt mediju saturu. Tas būtu jādara dažādām nevalstiskajām un jaunatnes organizācijām, pašvaldībām. Piemēram, Dānijas sabiedriskā televīzija rīko stadiona formāta pasākumus jauniešiem par to, kā strādā žurnālisti, kādi ir kvalitātes standarti, kā atpazīt vienpusēju saturu.
– Latvijas mediju saturs... Kā jūs to vērtējat?
– Tā ir milzīga problēma. Bija pētījums, ka Latvijā 80 procenti mediju satura ir pārkopēti no ziņu lentēm. No valsts drošības viedokļa ļoti satraucoša ir tendence, ka daudzas ziņas tiek tulkotas no krievu valodas un pārpublicētas mūsu valsts medijos, piemēram, fiktīvie stāsti par bēgļiem, ar mērķi satricināt Eiropas Savienības iekšpolitiku. Ļoti liela problēma ir orientēšanās uz kvantitāti, nevis kvalitāti. Mediju saturs ir ārprātīgi noplicināts, un tas saistīts ar mediju vides ekonomisko vitalitāti.
Savukārt tā jānodrošina mums kā valstij, un KM pēdējā pusotra gada laikā ir politiski aizstāvējusi nepieciešamību palielināt finansējumu nozarei. Pirmo reizi atvēlēts miljons eiro privāto mediju atbalsta fondam, un pašlaik strādājam pie šo līdzekļu dalīšanas sistēmas un kritērijiem. Kultūrkapitāla fonds turpinās Latgales programmu. Tāpat sabiedriskajām raidorganizācijām būtu jāiziet no reklāmas tirgus, atstājot to komercmedijiem. Savukārt sabiedriskajiem medijiem attiecīgi būtu jāpalielina finansējums.
– Kāpēc mediji ir finansiāli jāatbalsta?
– Jo medijiem ir skaidra demokrātiska funkcija – tā ir ceturtā vara, kas pilda svarīgu konstitucionālu lomu. Tāpēc nav pamata runāt, ka medijiem brīvās konkurences dēļ būtu jābūt pilnīgi neatkarīgiem no publiskā finansējuma. Turklāt visās mazajās valstīs un mazajās valodās ir atbalsta formas mediju vides nodrošināšanai.
Jāņem vērā arī apstāklis, ka Latvijā parādās arvien vairāk pārrobežu produktu, un visi sacenšas par mūsu mazās auditorijas uzmanību. Laikraksts "Ezerzeme" Krāslavā pilnīgi noteikti bez valsts atbalsta nespēj konkurēt ar tur pieejamo Krievijas televīziju, sociālo tīklu "Facebook" vai "V kontakte". Pārrobežu mediji paņem arī arvien lielāku vietējā reklāmas tirgus daļu, un apmēri skaitļos nemaz nav zināmi. Tāpēc, lai klasiskie mediji spētu pastāvēt (un tie mums ir obligāti vajadzīgi, jo "Facebook" vai "Google" nespēs nodrošināt Latvijas demokrātiju), mums jādara viss, lai nozari uzturētu.
– Nākamgad spēkā stāsies televīzijas paketēšanas ierobežojumi. Kā tie izpaudīsies Latvijā?
– Katrā kabeļoperatoriem obligāti izplatāmajā paketē paredzēts iekļaut papildus vēl piecus Eiropas Savienības izcelsmes kanālus. Kopskaitā būs desmit obligāti izplatāmie kanāli.
– Vai izmaiņas skars Krievijas TV kanālu izplatīšanu Latvijā?
– Nē, jo Latvijā vārda brīvība ir liela vērtība. Taču, ja kādā no kanāliem tiks pārkāpts Latvijas tiesiskais regulējums, sekos atbilstoša uzraugošo iestāžu reakcija. Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei kopš gada sākuma ir palielināts finansējums monitoringa veikšanai. Jo Krievija ir skaidri pateikusi, ka tā atrodas hibrīdkara apstākļos, un visās stratēģijās ir skaidri redzams, ka Latvija ir viņu uzmanības objekts.