08.11.2016 10:08

Ieva Struka: Uztaktij nav laika

Autors  Ieva Struka, teātra zinātniece, speciāli "Kodolam"
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Ieva Struka: Uztaktij nav laika arhīvs

Nedēļa, kas pagājusi vienas ģimenes divu mākslinieku – režisora Viestura Kairiša un gleznotājas Ievas Jurjānes – zīmē. "Melānijas hronika" kinoteātrī, "Pērs Gints" Latvijas Nacionālajā teātrī un "Daba klusē" galerijā "Alma". Filmu un izrādi grūtāk nokavēt, tomēr, kaut arī izstāde skatāma tikai līdz 17. novembrim, nezudīs arī tā, jo vienlaikus iznācis arī izstādes katalogs.

"Melānijas hronika"

Skatoties šo filmu un zinot, ka rakstīšu par to slejā, sajutu laika un telpas milzīgo nastu, ar ko dzīves garumā cīnās cilvēks. Arī mākslinieks. Tāpat kā ierobežots ir zīmju skaits slejai, arī filmai minūšu skaits ir limitēts – tajā grūti ietilpināt Melānijas Vanagas stāstu, kur nu vēl visu Staļina represiju upuru ciešanas, lielās bēdas un mazās uzvaras, kad vēl viens rīts tomēr ir pienācis. Un tā līdz nāvei Sibīrijā vai atgriešanās brīdim mājās.

Par ko? Kāpēc? Ar kādām tiesībām? Atbildes neviens joprojām nav devis. Filma, kurā režisors izvēlējies būt uzticīgs sev un iet poētisku ceļu – atsakoties no naturālisma, cik vien iespējams, un pārvēršot asiņu un dubļu jūru mākslas tēlā.

Sabīne Timoteo Melānijas lomā apliecina, ka ir izcila aktrise. Tomēr tieši Melānijas Vanagas stāsts – garā stiprās, latviskās, garīgi dāsnās sievietes stāsts – ir savā ziņā apdalīts, ja tajā nav valodas. Ne akcents tik daudz no svara (vismaz man), bet to spēka vārdu, ko Melānija dāvāja ne tikai dēlam, ne tikai pārējiem bērniem, bet visai Tjuhtetas latviešu saimei. Filma, pēc kuras es no sirds ieteiktu paņemt rokās arī pirmavotu – vienu no izcilākajiem latviešu romāniem "Veļupes krastā".


"Daba klusē"

Ievas Jurjānes veidotās trauslās porcelāna cilvēku figūriņas viņas jaunākajos darbos noliekušās Dabas priekšā. Ne vienmēr no laba prāta. Cilvēka mērogs pret skuju kalnu, koka sakni, smilšu jūru vai koka gadskārtu ripuli ir vairākkārt samazināts un atgādina, cik niecīgi esam, kad nostājamies blakus savam Es un paveramies uz zvaigznēm, jūru vai mežu. Un cik daudz dažkārt mūsos līdzīgā. Kaut vai tāpēc, ka šūnu raksts mūsu plaukstās ir tāds pats kā lapas dzīslojums.

Mākslas darbiem parasti pieraksta jēdzienu "klusā daba". Žanrs tāds. Kaut arī Daba nebūt neklusē, tā runā uz mums. Drīzāk klusē Ieva Jurjāne, neparakstot darbus. Tāpēc "Tango ar burkānu" ir mana versija par vienu no zīmējumiem.

"Pērs Gints"

Viens no lielajiem pasaules literatūras šedevriem. Edvīna Raupa jaunais Ibsena poēmas tulkojums un režisora interpretācija ļauj šajā romantiskajā darbā ienirt dziļāk par skolas laiku priekšstatiem – klaidonis un sapņotājs Pērs Gints un visu mūžu viņu gaidījusī Solveiga, kura spēj piedot un teikt, ka mūžs tieši tāpēc, ka bija ko mīlēt, uz ko cerēt un ko gaidīt, bijis "daiļš dziedājums". Pat dēla un mātes sirdi plosošās atvadas Ozes nāves brīdī, proti, dziļa dēla un mātes mīlestība, nav viss, ko luga ir slēpusi un nu atklāj.

Galvenais jautājums, ko aktieris Uldis Anže Pēra Ginta lomā visas izrādes garumā risina ar mākslinieciski jaudīgu mērogu: kas ir cilvēks? Kāds ir dzīves uzdevums? Kāda tam visam jēga? Ko iesākt, kad visas laicīgās dzīves baudas – nauda, slava, sievietes, vara – ir iegūtas? Kurā no šiem uzvaras brīžiem tu esi bijis tu pats? Un vai tu maz esi bijis tu pats? Kas paliek aiz tevis, kad mūžs ir nodzīvots? Jā, sarežģīti, jā, poētiski, bet pa īstam.

Es teiktu, ka šī ir izrāde vīriešiem. Sievietes, manuprāt, biežāk un ātrāk definē, kas tad ir viņu dzīves jēga, un tad tam arī tic. Arī tad, ja aplam definēts.