Vai vardarbību iespējams apturēt? Vai Eiropa ir būtisku pārmaiņu priekšā? Saulkrastu draudzes mācītājs Ivo Pavlovičs lūkojas uz šo jautājumu caur kristietības prizmu.
– Vai Bībelē varam rast norādes kā skaidrot šobrīd pasaulē notiekošo vardarbību un terorismu? Vai tas dēvējams par pasaules galu?
– Ja skatāmies Bībelē, Dievs ir pateicis, ka šai pasaulei kādreiz pienāks gals. Cilvēki mēģina šo skaidrojumu piemērot apkārt notiekošajam, meklēt zīmes, kas ievadītu šos notikumus. Un tas ir dabiski, ka dažādu konfliktu vai karadarbības situācijās, dabas katastrofu laikā cilvēki vienmēr atceras par pasaules galu un uzdod jautājumus, kāpēc tas notiek, vai tas ir beigu sākums? Bet Jēzus ir sacījis – pasaules gals pienāks tad, kad cilvēki to nemaz negaidīs, būs zināmā mierā un komfortā. Tagad notiek pārmaiņas, bet tas nav gals.
– Bet kā sabiedrībai dzīvot šādos apstākļos? Mierīgi pieņemt notiekošo?
– Nenoliedzami, ir svarīgi mācīties uzņemt svešiniekus, cietējus un tos, kuri bēg no vajāšanām un nāves. Bet – ja tu kādam dod patvērumu savās mājās, tu sagaidi, ka šis cilvēks respektēs tevi, tavu ģimeni, tavu kultūru. Cilvēkiem no Austrumiem, kuri Eiropā meklē politisku un ekonomisku patvērumu, vajadzētu rēķināties ar to, ka mūsu kultūra balstās uz kristīgām vērtībām un integrēties šajā sabiedrībā, tomēr tas nenotiek. Kāpēc? Tas nenotiek pārprastas tolerances un iecietības dēļ.
Latviešiem ir tāda paruna – neej svešā baznīcā ar savu dziesmu grāmatu. Iebraucēji asociē sevi ar citu kultūru un citām vērtībām, kuras atšķiras no mūsējām. Ja izmantojam iepriekš minēto līdzību – viņiem ir sava dziesmu grāmata, bet mums sava. Diemžēl mēs paši savas dziesmas esam piemirsuši. Varbūt ir laiks saprast, ka visaptveroša multikulturālisma projekts ir izgāzies? Tā ir utopiska ideja, ka materiālā labklājība spēj saliedēt radikāli atšķirīgas reliģijas un kultūras vienā veselumā.
Gan Eiropas, gan Latvijas politiķiem ir jāasaprot, kas ir pamati, uz kuriem mēs balstāmies. Tie, neapšaubāmi, ir kristīgās morāles un ētikas pamati. Pat mūsdienu sekulārā ētika balstās kristīgajā mācībā, lai arī tajā vairs nav tiešas atsauces uz Dievu. Piemēram, svešinieka pieņemšana, tuvākā mīlestība, neatmaksāt ļaunu ar ļaunu – tā ir Jēzus mācība. Tas, ko dēvējam par vispārcilvēcīgām vērtībām patiesībā izriet no kristīgās morāles un ētikas.
– Šie principi realitātē darbojas?
– Atmetot Dievu un plašākā nozīmē attālinoties no kristīgās morāles un ētikas, sašķobās arī tā saucamās vispārcilvēciskās vērtības. Tiek izjaukts taisnīgums. Bībelē lasām, ka valsts pārvaldei jābūt taisnīgai. Vai tā vienmēr notiek? Domāju, daudzviet Eiropā cilvēki izjūt lielu netaisnību.
Lai uzceltu Eiropas labklājību, vairākas paaudzes ir smagi strādājušas. Vācijā, Francijā, Zviedrijā tiek maksātas lielas pensijas tikai tāpēc, ka iepriekšējās paaudzes ar savu darbu to ir panākušas. Vecajā Eiropā darba tikums vienmēr uzskatīts par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Nevajag cilvēkus padarīt par bēgļu nīdējiem, bet, ja šajās valstīs masveidā iebrauc jauni, darba spējīgi vīrieši, kuri nevēlas strādāt, tikai baudīt sociālās sistēmas sniegtos labumus, nevēlas pazemīgi pieņemt vietējo kultūru un tradīcijas, pārējā sabiedrībā mostas neapmierinātība.
Sabiedrība redz šo netaisnību, tāpēc daudzviet Eiropā veidojas radikāli, pat fašistiski noskaņotu cilvēku grupas, kuras ir gatavas šo netaisnību kliedēt ar vardarbīgām metodēm.
Šī netaisnība, kad cilvēkiem no valdošās elites puses tiek pateikts – jums būs jādalās ar bēgļiem, jums būs jāpieņem tie, kuri pat neprot pret jums izturēties ar cieņu, miermīlīgi noskaņotajā sabiedrības daļā rada kurnēšanu, bet radikālāk noskaņoto vidū tas kalpo par iemeslu agresijai.
– Vai situāciju var mainīt?
– Situācija var mainīties, bet ir jānotiek brīnumam! Ja procesi sabiedrībā norisināsies pēc līdzšinējā scenārija, tad varu piekrist profesora Leona Taivāna tēzēm – musulmaņu invāzija Eiropā turpināsies. Nozīmīgs faktors ir šeit esošā kritiskā demogrāfiskā situācija. Arī Latvijā cilvēki mirst vairāk, nekā dzimst, turklāt jāņem vērā aizbraucēju skaits.
Arvien vairāk politiķi un uzņēmēji runā par to, ka trūkst darbaspēka. Nav cilvēku, kas darītu vienkāršus darbus, bet bez šādiem cilvēkiem valsts ekonomika nevar pastāvēt. Tā ir skarba realitāte – mums trūkst darba roku. Plašsaziņas līdzekļos parādās piesardzīgi komentāri – mums esot jādomā, kur šo darbaspēku ņemt. Kas notiks? Tiks atvērtas robežas un darba tirgus. Varam turpināt to ignorēt un naivi priecāties , ka mums ir sava kultūra un Dziesmu svētki, bet, manuprāt – esam uz lielas katastrofas robežas.
Fakts, ka mūsu valsts bēgļiem ekonomiskā ziņā nav pievilcīga, ir īslaicīgs mierinājums. Šobrīd ieceļotāju gala mērķis ir pārtikušākas valstis ar labāku sociālo nodrošinājumu, bet tas var mainīties. Vajadzība pēc darbaspēka ir, un tam, lai tas šeit varētu ieplūst, jau tiek gatavota augsne. Mūsu valstī ir lēti īpašumi, salīdzinoši zemas cenas, iespējams, pienāks laiks, un migrantu kopiena atklās, ka arī Latvijā var labi iekārtoties.
Jārunā arī par garīgo identitāti. Absolūtais vairums migrantu ir musulmaņi ar ļoti skaidru savas garīgās identitātes apziņu. Mums tas var patikt, var nepatikt, bet tas ir fakts. Vai mums ir ko likt pretī? Vai mums latviešiem ir skaidra un spēcīga garīgās identitātes apziņa? Teorētiski ir – mēs esam piederīgi kristīgajai pasaulei. Situāciju par labu vērst varētu tas, ja mēs apzinātos, kas esam un atgrieztos pie savām saknēm – pie kristietības. Turklāt runa nav par kādu idejiski filosofisku, bet praktisku atgriešanos – kā deviņdesmito gadu sākumā, kad cilvēki masveidā plūda uz baznīcām.