Patiesībā īpašumu atdošana likumīgajiem mantiniekiem Latvijā sākās ar 1991. gada 19. marta Augstākās Padomes likumu "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju", kura izstrādāšanā aktīvu dalību ņēma Ruta Marjaša un citi Ebreju kultūras biedrības pārstāvji un tika pabeigta piektās un sestās Saeimas laikā. 1991. gada beigās tika pieņemts likums "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem", bet 1992. gadā – likums "Par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām". 1996. gadā papildus tika pieņemts likums "Par nekustamo īpašumu atdošanu akadēmiskajām mūža organizācijām".
Ļoti aktīvi ebreju reliģisko un sabiedrisko īpašumu tiesību atjaunošanā piedalījās Rīgas ebreju draudzes rabīns Natans Barkāns un kopienas vadītāja Esfīra Rapiņa, ar kuriem AP komisijās jau galīgajā variantā rūpīgi tika izskatīti saraksti par katra konkrēta īpašuma mantiniekiem un iespēju atjaunot īpašumtiesības. 90. gadu sākumā kā pirmā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Skolas ielā 6, bet Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā draudze atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība "Bikur Holim", kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu kā arī tās filiālei "Žēlsirdīgās māsas" tika atdota bijusī sieviešu slimnīcas ēka.
Valsts uzņēmās atbalstīt un finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Bez jau esošās Šimona Dubnova vidusskolas 1995. gadā Rīgā tika atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Ļubavič pamatskola. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs. 2001. gadā tika akreditēts muzejs "Ebreji Latvijā", ko iekļāva Latvijas valsts muzeju sistēmā un tas sāka saņemt valsts finansējumu.
Īpašumu restitūcijas jautājumu no jauna pacēla 2003. gadā dibinātā Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome, kas apšaubīja Civillikuma normu piemērošanu ebreju īpašumu gadījumā.
Galvenā problēma ir tā, ka pirmskara Latvijā, atšķirībā no Viļņas apgabala, kurā izveidoja vienotu organizāciju – Centrālo ebreju padomi, nebija nekādas vienotas ebreju kopienas. Bija plašs politisko, reliģisko un sabiedrisko organizāciju spektrs ar reliģiski konservatīvo "Agudat Israel" un reliģiski cionistisko "Mizrahi" labajā spārnā, nacionālajiem demokrātiem centrā un partiju "Cionas Jaunatne" vai marksistisko strādnieku partiju "Bunds" – kreisajā. Arī daudzās sabiedriskās organizācijas parstāvēja atšķirīgas interes. Jaunatnes organizācija "Betar" apmācīja jauniešus fermās, lai viņi izceļotu uz Palestīnu un tur dibinātu lauksaimniecības kooperatīvus. Biedrībai pat bija savs kuģis, kur apmācīt nākošos Izraēlas valsts kara jūrniekus. Komunisti pulcējās ebreju kultūras un izglītības centrā "Arbeterheim". Savukārt 1928. gadā dibinātā "Žīdu tautības atbrīvotāju biedrība" audzināja ebreju jaunatni Latvijas patriotisma garā. Pastāvēja divas izglītības sistēmas ar Centrālo ebreju skolu organizāciju (idiš) un Skolotāju cionistu apvienību (ivrits). Darbojās skauti un studentu korporācija "Betulija".
Protams, ka visām šīm organizācijām atrast tiesību pārmantotājus nav iespējams, tāpat kā tas nav iespējams arī viena miljona 20. gs. Latvijai zudušo latviešu, poļu, vācu (kuri nerepatriējās), igauņu, krievu un citu etnisko grupu pārstāvju gadījumā. Tas, protams, neliedz Saeimai katrā atsevišķā gadījumā ar atsevišķu likumu piešķirt valsts īpašumu kādai konkrētai sabiedriskai organizācijai tās funkciju nodrošināšanai. Tomēr ar rāvienu atdot Latvijas pilsoņu pirmskara īpašumus 2003. gadā dibinātai organizācijai, kuras biedru vairākumu veido PSRS okupācijas laikā no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iebraukuši cilvēki, nekādi nav iespējams, nemainot Latvijas Satversmes 91. pantu: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."