Sociālajos tīklos komentētāji sadalījās divās savstarpēji karojošās nometnēs: vieni pārmeta Hugo vecākiem nolaidību, uzsverot, ka viņiem tā nekad negadītos, otri dalījās ar savu personīgo pieredzi un ieteikumiem, lai šādas nelaimes neatkārtotos.
Es noteikti nepiederu tiem, kuri notikušajā vaino bērna ģimeni. Negadījumi diemžēl notiek, un kā mamma es zinu, cik bērni mēdz būt kustīgi, ātri un neprognozējami. Protams, tas neatceļ vecāku atbildību.
Kāda man pazīstama pavecāka dāma izteicās: kad mūsu bērni auga, neviens viņiem klāt nesēdēja nepārtraukti – kā no rīta izgāja ārā, tā mājās pārnāca tikai vakarā! Un nevienam nekas neesot noticis. Mūsdienu bērni vienkārši esot pārāk izlaisti.
Dzirdot šādus apgalvojumus, runātajiem norādu, ka teiciens, sak, "agrāk gan tā nebija", ir patiess, tikai citā nozīmē. Proti, laiki patiešām bija citi, apkārt bija mazāk apdraudējumu, uz ielām bija mazāk automašīnu, mazpilsētās cilvēki cits citu pazina un kontaktējās savā starpā.
Mācoties sākumskolā, dzīvoju tepat Pierīgā, četrus kilometrus no Baldones centra. Bieži vien kopā ar kaimiņu bērniem negaidījām skolas autobusu, devāmies mājup kājām. Parasti, kamēr mērojām ceļu uz mājām, mums garām nepabrauca neviena automašīna, bet, ja tomēr kāds auto gadījās, tas bija kāds no kaimiņiem, kurš mūs visus sasēdināja savā braucamajā un nogādāja mājās.
Tolaik Baldone bija maza pilsētiņa, kurā visi viens otru pazina un sveicināja, – to nevar salīdzināt ar mūsdienām, kad teju visas Pierīgas apdzīvotās vietas kļuvušas par Rīgas guļamrajoniem, kuros cilvēki viens otram ir svešinieki. Patiešām, varu piekrist – agrāk tā nebija! Bērni vasarās spēlējās kopā, ja arī kāds aizklīda prom no mājām, atnāca pie draugiem, kuru vecāki bēgļus nogādāja mājās – jo gluži vienkārši pazina šī bērna ģimeni.
Esmu domājusi – kāpēc bērni vairs nespēlējas kopā? Vai tiešām vainojamas tikai modernās tehnoloģijas? Atbilde ir vienkārša: bērni nerotaļājas kopā, jo laiku pavada dienas centros, skolas pēcstundās un bērnudārzos. Ģimenes ir kļuvušas atsvešinātākas. Bērnībā, pārnākot no skolas, mani vienmēr sagaidīja omīte. Tā bija arī lielai daļai pārējo draugu. Savukārt lielākā daļa mūsdienu vecmāmiņu strādā, nevis sēž mājās ar mazbērniem, turklāt bieži vien jaunās ģimenes dzīvo atsevišķi no vecvecākiem. Un tas nav pārmetums – dzīves ritms un prasības ir mainījušās.
Bet vai drošības var būt par daudz? Katru reizi, kad veikalā redzu trīsgadīgu bērnu, kurš uz 30 minūtēm viens pats ir atstāts rotaļlietu nodalījumā, lai mamma netraucēti varētu izvēlēties pirkumus, kad pludmalē satieku raudošu divgadīgu meitenīti, kuras tētis aizgājis peldēties un atstājis bērnu gaidām krastā, kad desmitos vakarā uz ielas satieku piecgadīgu zēnu, kurš viens pats vizinās ar velosipēdu, vai lielveikala autostāvietā pamanu automašīnā atstātu zīdainīti, kuram garāmgājēji nepievērš uzmanību, saprotu – ja runājam par bērniem, drošības nevar būt par daudz.
Nepaliksim vienaldzīgi!