11.07.2016 13:30

Komentārs: Kāpēc aiziet pasaules godība

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Komentārs: Kāpēc aiziet pasaules godība Einārs Binders

Vasara ir laiks, kad jāceļo. Man gan vairāk patīk pavasaris, kad kokiem vēl īsti nav saplaukušas lapas un zaļums vēl nav paslēpis to, ko vēlāk jau ieraudzīt būs grūtāk. Taču neapšaubāmi viens no interesantākajiem ceļojumu mērķiem, apbraukājot Latviju, ir aplūkot muižas un pilis.

Neaizmirsīsim, ka Latvijā dažādos laikos tādu bija vairāk nekā 1800. Dažas no tām ir aizgājušas nebūtībā 1905. gada liesmās un vēlākos laikos, bet daudzas joprojām aicina ar savu baroka, klasicisma vai kādu senāku stilu spožumu. Protams, ir bijušas kungu mājas, kuru logu acis apdzisušas tieši pēdējās desmitgadēs, un tad atliek tikai atcerēties, ko nozīmē teiciens: "Tā aiziet pasaules godība."


Te prātā nāk pavasarī notikusī saruna ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani, kurš toreiz intervijā "Rīgas un Apriņķa Avīzei" sacīja, ka muižas gadsimtiem ilgi ir bijušas saimnieciskie un kultūras centri, kuri Latvijā savu lomu sāka zaudēt jau 1920. gadā pēc zemes reformas. Mūsdienās, kā viņš atzina, arī nekur citur Eiropā īstas jēgas muižu pastāvēšanai nav, un to īpašniekiem ir nopietni jādomā, kā ēkām, kuras viņi pārņēmuši savā valdījumā, piešķirt jēgpilnu saturu. Vieniem, kā redzams ceļojot, tas izdodas, citiem – ne.

Ja visi veiksmes stāsti ir puslīdz vienādi ar apliecinājumu, ka vēsturiskajā vietā ir ieguldīts liels darbs, pieticis naudas un nav trūcis izdomas, kā piesaistīt ceļotājus, tad lielāku vai mazāku neveiksmju cēloņi atšķiras.

Pats nepatīkamākais ir tad, ja cilvēki, kas muižu ieguvuši savā īpašumā, sākuši kaut ko darīt, bet tad konkurenti apjēguši, kāds kumoss gājis garām, un sākušies nebeidzami tiesu darbi, lai apstrīdētu pašreizējā īpašnieka tiesības būt nosacītam pilskungam. Tikmēr patiesais cietējs ir muiža vai pils, jo tiesu darbu laikā jau nekādi remonti vai restaurācijas darbi nav pieļaujami.

Noteikti jāpiemin arī cilvēki, kuri "treknajos" gados tika pie muižiņām, bet tad, maizes riecienam kļūstot plānākam, aptrūkās naudas, ko ieguldīt prestižo īpašumu uzturēšanā, jo ar vīziju vien šādās lietās ir par maz.

Par to visu iedomājos, rakstot stāstu par Bukas muižu, kas atrodas Mālpils novadā, patiesībā pavisam netālu no Siguldas. Pāršķirstot gadus desmit senus rakstus, kas veltīti šai vietai, pārsteidz, cik daudz publiska naida ticis muižas ieguvējam! Ne mazākās vēlēšanās nav bijis redzēt un dzirdēt, ka cilvēks atnācis ar visnotaļ labiem nodomiem – atgriezt dzīvību muižas kompleksam, kam nesen piešķirts valsts nozīmes aizsargājamā pieminekļa statuss.

Savukārt neviens slikts vārds nav veltīts politikai, kas valstij bez liekas nožēlas ļāva nosviest no saviem pleciem daļu pienākumu nastas – rūpes par vietējas un pat valsts nozīmes kultūrvēsturisko mantojumu. Tagad atlicis papriecāties par to, kas atguvis otro elpu, un žēli noskatīties uz to, kas aiziet uz neatgriešanos.