(Svece A. Gendera ideoloģija. Diena, 13.06.2016. Publikācija pieejama šeit: http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/gendera-ideologija-14143982)
Rakstā filozofs kritizē Tieslietu ministrijas juridisko analīzi par Stambulas konvenciju, jo: 1) tajā esot izmantota literatūra franču valodā, kuru izdevusi Frežisas-Tulonas diecēze un Romas Pontifikālā ģimenes lietu padome, un, pēc A.Sveces domām, tie esot angažēti teksti; 2) juridiskās analīzes tekstā ir uzsvērta feminisma un marksisma saistība; 3) "gender ideoloģija" neesot juridisks termins, tādēļ tā lietojums juridiskā dokumentā mulsina A.Sveci.
A. Svece raksta: "Šaubos, vai katoļu baznīcas viedokli var uzskatīt par autoritatīvu pamatu, lai formulētu juridisku viedokli par Latvijai būtisku dokumentu." Formāli raugoties, šis apgalvojums ir aplams jau tādēļ, ka zinātniskie pētījumi un publikācijas, pat ja tie ir tapuši vai ir izdoti Katoļu baznīcas "paspārnē", neveido tās "viedokli"; oficiālais baznīcas viedoklis tiek pausts tikai pāvestu, bīskapu vai koncilu pieņemtajos aktos.
Taču pieņemsim, ka A. Svecem šajā ziņā ir taisnība. Taču arī tad šim viņa apgalvojumam ir vērts pievērsties sīkāk, jo mūsdienu sabiedriski politiskajā diskursā līdzīgas tēzes izskan visai bieži.A. Svece izmanto ļoti izplatītu polemisku paņēmienu, proti, diskusijas dalībnieks jau a priori pasludina sava oponenta viedokli par neleģitīmu, nemaz neiedziļinoties šī viedokļa būtībā. Tas ir ad hominem (latīn. – atsaukšanās uz personību) argumenta paveids,kas ir gan loģiska, gan polemiska kļūda. Tas, diemžēl, ir slidenākais un nedrošākais ceļš, kādu vien var iedomāties, jo, ja jūs jau iepriekš apšaubāt otras puses morālo leģitimitāti, tad nākamajā brīdī šādas pašas šaubas var attiecināt arī uz jums. Ja jūs apgalvojat, ka otrās puses viedoklis pats par sevi "nav autoritatīvs", tad jums ir jābūt gatavam jau nākamajā sekundē pārliecinoši pierādīt, kādēļ jūsu paša viedoklim (sākot ar nupat izteikto) ir jebkāda vērtība.
Tas, kurš pielieto šāda veida argumentus, vienkārši pats iešauj sev kājā.Un patiešām, pat pieņemot, ka mums ir darīšana ar Katoļu baznīcas nostāju, kādēļ gan tās viedoklis būtu mazāk vērtīgs par A. Sveces viedokli? Starp citu, šajā gadījumā nebūtu jāaprobežojas ar Katoļu baznīcu vien, jo attiecībā uz "gender" un radikālā feminisma ideoloģiju visu Latvijas tradicionālo kristīgo konfesiju viedokļi sakrīt.
Šeit būtu jāizsaka divi apsvērumi.Pirmkārt, šķiet, ka A. Svece pieļauj tipisku kļūdu, kas raksturīga daudziem mūsdienu komentētājiem, – proti, aizmirst, ka reliģiska organizācija sastāv ne tikai no tās vadītājiem (hierarhijas), bet arī no visiem to laicīgajiem locekļiem. Pēc tīmeklī pieejamajiem statistikas datiem, pie dažādām tradicionālajām konfesijām Latvijā pieder vairāk nekā miljons cilvēku; tie paši cilvēki, kas svētdienās atrodami baznīcu solos, pārējā laikā strādā, maksā nodokļus, balso vēlēšanās un piedalās sabiedrības dzīvē tieši tāpat, kā visi pārējie.A priori atsakoties uzklausīt attiecīgo organizāciju viedokli, tiktu pārkāpts Satversmes 1. pantā deklarētais demokrātiskas valsts pamatprincips.
Otrkārt, gan Katoļu baznīca, gan lielākā daļa pārējo Latvijas tradicionālo konfesiju pastāv gadsimtiem ilgi, un tām ir uzkrāta milzīga pieredze cilvēka dabas izpētē un izzināšanā. Kā reiz trāpīgi teica Romas pāvests Pāvils VI, baznīca ir "cilvēcības eksperte". Patiešām, divtūkstoš gadu pārdomas, meklējumi un secinājumi par cilvēka būtību, mērķi, ciešanām šajā pasaulē ir kolosāls intelektuāls kapitāls. Vēl jo vairāk, runājot tieši par Katoļu baznīcu, tai kopš aizpagājušā gadsimta beigām ir izstrādāta pilnīga un saskanīga sociālās mācības (doktrīnas) sistēma, kas vienlaicīgi balstās uz Aristoteļa filozofiju un uz Evaņģēlija principiem un kas skar ne tikai abu dzimumu attiecības, bet arī taisnīgu darba samaksu, īpašuma tiesību aizsardzību, darbinieku tiesības un daudzas citas jomas.
Ir grūti noticēt, ka A. Svecem šis fakts patiešām nav zināms. Jāsecina, ka nav nekāda saprātīga pamata atteikties ņemt vērā Katoļu baznīcas (vai jebkuras citas tradicionālas konfesijas) viedokli un tajā pašā laikā uzklausīt A. Sveces viedokli.Starp citu, komiskākais apstāklis šajā situācijā ir tas, ka, saskaņā ar Latvijas Universitātes mājas lapā atrodamo informāciju, A. Svece ir LU Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas un ētikas nodaļas lektors.
Taču pati universitātes ideja – t.i., autonoma mācību iestāde ar vairāku gadu garumā īstenojamām akadēmiskām programmām, kurai ir tiesības piešķirt vispāratzītus akadēmiskus un zinātniskus grādus – ir Katoļu baznīcas izgudrojums. Pirmās universitātes – Boloņā un Parīzē – tika dibinātas 11. un 12.gs. uz attiecīgo katedrāļu skolu bāzes. Tas tādēļ, ka, pēc vēsturnieka Lourija Dž. Deilija (Lowrie J. Daly) vārdiem, baznīca bija "vienīgā institūcija Eiropā, kas bija konsekventi ieinteresēta zināšanu saglabāšanā un attīstībā".
Turklāt divām raksturīgākajām mūsdienu universitāšu iezīmēm ir tieša vēsturiska saistība ar Katoļu baznīcu. Pirmā no šīm iezīmēm ir universitātes autonomija attiecībā pret valsts varu. Jau kopš pašiem pirmsākumiem universitāšu mācībspēki un studenti tika atbrīvoti no vietējo laicīgo tiesu varas un pakļauti baznīcas tiesu jurisdikcijai; tas ļāva pasargāt viņus no skaudīgo un savtīgo vietējo valdnieku ļaunprātībām. Vēl jo vairāk, 1231. gadā pāvests Gregors IX ar bullu "Parens scientiarum" atbrīvoja Parīzes universitāti arī no vietējā bīskapa jurisdikcijas, pakļaujot to tieši sev. Otrā iezīme ir zinātnisko grādu universālais raksturs. Ja A. Sveces grāds tiek atzīts ne tikai LU, bet arī citviet Latvijā un ārpus tās, tad par šo ideju viņam ir jāpateicas tam pašam Gregoram IX, kurš 1233. gadā pirmoreiz atzina Tulūzas universitātes piešķirto grādu derīgumu visā Rietumu pasaulē.
Iznāk visnotaļ dīvaini: apšaubīdams Katoļu baznīcas leģitimitāti sabiedriskā diskusijā, pats A. Svece tomēr strādā institūcijā, kas pēc savas būtības ir šīs pašas baznīcas izgudrota un ieviesta!
Par šo tematu varētu rakstīt vēl un vēl, taču vietas trūkuma dēļ pieskaršos tikai vienam A. Sveces argumentam. Tā, manuprāt, ir vienīgā tēze, kas konstruktīvi skar Tieslietu ministrijas juridisko analīzi pēc būtības, un tādēļ uz to ir vērts atbildēt. A. Svecem, šķiet, nepatīk tas, ka analīzē "ir uzsvērta feminisma un marksisma saistība"; viņaprāt, "no tā, ka feminismu ir ietekmējis arī (!) marksisms, neizriet, ka radikālais feminisms "balstās marksisma postulātos par šķiru cīņu"".Patiešām, būtu nejēdzīgi teikt, ka radikālo feminismu ir ietekmējis tikai marksisms: šajā "kokteilī" ir sajaukti eksistenciālisma, fenomenoloģijas, Freida psihoanalīzes un vairāku citu domas virzienu elementi. Tomēr būtiskākā un raksturīgākā feminisma pazīme ir agresīvs abu dzimumu – vīriešu un sieviešu – pretnostatījums, un šī paradigma jeb domāšanas sistēma ir izteikti marksistiska.
Cilvēka daba ir bināra (cilvēks vienmēr ir vai nu vīrietis, vai sieviete), un šo reālo faktu var uztvert divējādi. Var to pieņemt kā kaut ko labu un atzīt, ka vīrietība un sievietība ir divas nepieciešamas cilvēka dabas šķautnes, kas savstarpēji viena otru harmoniski papildina; to sauc par dzimumu komplementaritātes principu. No otras puses, dzimumu dažādību var atzīt par kaut ko ļaunu, un tad tā tiek vai nu noliegta, vai arī viens dzimums tiek uzrīdīts otram. Tātad – nevis saskanīga sadzīvošana, bet karš. Un šī kara un cīņas loģika ir tieši aizgūta no Marksa dialektiskā materiālisma, kas redz pasauli kā pastāvīgi mainošos pretrunu un konfliktu lauku. Vai šis konflikts notiek starp kapitāla īpašniekiem un strādniekiem, starp darbiniekiem un darba devējiem, starp vīriešiem un sievietēm, starp vecākiem un bērniem, – tas ir atkarīgs no konkrētā laikmeta un vietas apstākļiem. Tātad – jā, patiešām, radikālā feminisma pamatā ir tieši marksisma loģika.
Nobeigumā es gribētu pateikt, ka, par spīti visam iepriekš teiktajam, mans gala iespaids pēc A. Sveces komentāra izlasīšanas ir drīzāk pozitīvs. Protams, ja "filozofija" jums, tāpat kā man, asociējas ar Platonu, Aristoteli, Albertu Lielo, Sv.Akvīnas Tomu, Maritēnu, Žilsonu, Berdjajevu utt., tad šāds secinājums var likties dīvains un pat smieklīgs.
Taču neaizmirsīsim, ka latviešu intelektuālās elites vairākums okupācijas gados vai nu tika iznīcināts, vai arī bija spiests doties trimdā, un ka mūsu zeme ir bijusi ilgu laiku vardarbīgi atrauta no Rietumu pasaules domu procesiem. Šeit nevar nepieminēt pāvesta Jāņa Pāvila II grāmatā "Atmiņa un identitāte" ietverto stāstījumu par to, kā komunisti pēc varas sagrābšanas Polijā mērķtiecīgi iznīcināja vai represēja tos poļu filozofus, kuru mācība nesaskanēja ar sarkano ideoloģiju.
Un tomēr es saskatu A. Sveces rakstā patiesu motivāciju: centienus operēt ar filozofijas terminiem, piesaukt loģiku un kritisko domāšanu, pat lietot tik vilinošos, zinātniskos un noslēpumainos latīņu izteicienus ("non sequitur" u.tml.). Mūsdienu Latvijas apstākļos jau tas vien ir atzīstams par ļoti labu un slavējamu. Ceru, ka gan A. Svece, gan arī citi mūsu filozofi nezaudēs šo veselīgo entuziasmu un – varbūt pēc divām vai vairākām paaudzēm – Latvijas filozofiskā doma beidzot sasniegs tādu pašu intelektuālās bagātības līmeni, kā citviet Eiropā un pasaulē.