Viņa nekavējoties atbildēja, ka cilvēki ir noguruši no nemitīgajām negācijām un sliktajām ziņām, viņi vēlas būt daļa no kaut kā skaista vai vienkārši pabūt kopā.
Patiešām – cilvēki savā brīvdienā dosies uz brīvdabas estrādi, lai visu dienu mēģinātu, bet vakarā iepriecinātu skatītājus. Nevienam tas nav jādara obligāti, nevienam par to nemaksā. Cilvēki dejos un būs kopā. Turklāt daudz būs arī tādu, kuri nāks šo pasākumu baudīt kā skatītāji.
Un atkal – tas nav obligāti, jo neviens nespiež ļaudis skatīties dejas, koncertus, izrādes, kino. Par to neviens neko nedod, gluži pretēji – pašam par to vēl ir jāsamaksā. Ko mēs no tā iegūstam?
Mūsdienu steidzīgajā un skrienošajā pasaulē mākslas baudīšana, šķiet, ir viens no retajiem mirkļiem, kad cilvēks māk vai ir spiests apstāties un novērtēt skaisto. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, un estētiskais baudījums ir lielisks veids, kā pabarot savu dvēseli, pārdomāt redzēto vai dzirdēto un galu galā – nepazaudēt cilvēcību sevī.
Profesors Ivars Kalviņš reiz teicis, ka, viņaprāt, māksla un tieksme pēc skaistā pastāvēs vienmēr. Tehnoloģiju attīstība var panākt to, ka skatāmies filmas uz lielākiem ekrāniem, bet tā nevar panākt to, ka cilvēki neies uz kino.
Tehnoloģiju attīstība var radīt elektroniskās grāmatas, bet tā nevar aizstāt vēlmi pieskarties papīra lapām un lasīt īstas grāmatas. Neviens ieraksts nevar aizstāt dzīvu cilvēka balsi, kurš izjusti dzied skaistu operas āriju.
Vai skaistais izglābs pasauli? Es nezinu... Bet tas noteikti padara dzīvi labāku!