26.04.2016 07:44

Vai tiešām vairs nebūs vīriešu un sieviešu, bet tikai dzimtes?

Autors  Imants Liepa
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Pagājušajā nedēļā valdība nolēma atbalstīt sabiedrībā daudz apspriesto un par netikumīgu dēvēto Stambulas konvenciju, taču ar piebildi, ka tajā paustais nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi.

Runa ir par ģimenes definīciju, proti, Satversme laulību definē kā savienību starp vīrieti un sievieti, savukārt Stambulas konvencijā minēts arī sociālais dzimums jeb gender. Aicinājām uz sarunu Dr. iur. Baibu Rudevsku, lai dziļāk izprastu Stambulas konvencijas būtību un ar to saistītos riskus.


– Kā jūs ikvienam cilvēkam saprotami izskaidrotu, kas ir Stambulas konvencija? Kādi ir tās riski?

– Stambulas konvencija ir starptautisks līgums, kas pirms dažiem gadiem izstrādāts un pieņemts Eiropas Padomes ietvaros. Šeit uzreiz jāatgādina, ka Eiropas Padomei nav nekāda sakara ar Eiropas Savienību – tā ir pavisam cita starptautiska organizācija. Eiropas Savienībā pašlaik ir 28 dalībvalstis, bet Eiropas Padomē – 47 dalībvalstis, ieskaitot Krieviju, Azerbaidžānu utt.

Latvija šim starptautiskajam līgumam pagaidām nav pievienojusies, tātad mums tas šobrīd nav saistošs. Taču uz mūsu valsti pašlaik tiek izdarīts spēcīgs politisks spiediens gan no ārpuses, gan no dažām iekšzemes organizācijām, lai piespiestu šai konvencijai pievienoties.

Stambulas konvencijas pilnais nosaukums ir "Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu". Jebkurš normāls civilizēts cilvēks piekritīs, ka vīrieša vardarbība pret sievieti ir ārkārtīgi slikta lieta un tā ir sodāma un tiesiski apkarojama. Kurš gan iedomāsies iestāties pret to?

Taču problēma ir tā, ka jebkurš likums, līgums vai cits dokuments neaprobežojas ar tā virsrakstu, daudz svarīgāks ir tā saturs. Un, ja mēs sāksim uzmanīgi lasīt Stambulas konvencijas tekstu, ieraudzīsim, ka tajā ir ļoti daudz dažādu, maigi izsakoties, apšaubāmu lietu. Var sacīt tā: sagriežot šo skaisto ābolu, aiz tā gludās un pievilcīgās mizas slēpjas pamatīga puve un ne viens vien indīgs tārps.

Kur tad ir šī puve? Tā ir atrodama pašā šīs konvencijas pamatidejā. Mēs visi zinām, ka vardarbība pret sievieti ir realitāte – kaunpilna, bet tādēļ ne mazāk reāla. Bet kāds ir šīs parādības cēlonis? Kas pamudina vīrieti pacelt roku pret sievieti? Un, lūk, šeit Stambulas konvencija dod vienu vienīgu atbildi: tas esot tādēļ, ka sabiedrībā vīriešiem un sievietēm ir tradicionāli izveidojušās noteiktas lomas, kas esot "izskaužami stereotipi".

Stambulas konvencija pilnīgi ignorē tādus reālus vardarbības cēloņus kā, piemēram, alkoholisms, narkomānija, prostitūcija, pornogrāfijas izplatīšana, sievietes tēla pazemošana masu kultūrā (kad sieviete tiek rādīta galvenokārt kā priekšmets seksuālas baudas gūšanai), vīriešu bērnišķība (infantilisms) un morālā un psiholoģiskā brieduma trūkums...

Stambulas konvencijas autoru ieskatā tam visam nav nekādas nozīmes: piemēram, ja vīrs piedzeras un piekauj sievu, problēmas cēlonis tik un tā nav alkohols, bet gan tas, ka vīram un sievai paaudžu paaudzēs ir iepotēts priekšstats par viņu dzimumu lomām sabiedrībā.

Konvencijas preambulā tiek pasludināts, ka vardarbība pret sievietēm ir "strukturāla" parādība un "sociāls mehānisms" un ka galvenais veids, kā to novērst, ir "sieviešu un vīriešu līdztiesības de jure un de facto īstenošana". Tātad nevis cīņa ar alkoholismu un narkomāniju, nevis sutenerisma apkarošana, nevis cīņa ar sievietes tēla nelietīgu ekspluatāciju televīzijā un kino, bet gan... "dzimumu līdztiesības īstenošana"! No jebkura ar elementāru veselo saprātu apveltīta cilvēka viedokļa tas ir absurda kalngals.

Tātad no Stambulas konvencijas viedokļa pie vainas ir sabiedrībā pastāvošās struktūras un to pamatā esošie "aizspriedumi", nevis kaut kādi citi iemesli. Vai tas mums neatgādina kaut ko jau reiz redzētu un piedzīvotu? Tieši tā: tas ir tas pats vecais, labais marksisma ideoloģijas pamatpostulāts, kuru mēs atceramies vēl no padomju laikiem!

Marksisms māca, ka visa pasaule ir viens vienīgs naidīgs kaujas lauks, kur vienas cilvēku grupas vienmēr cenšas apspiest un paverdzināt citas grupas. Tātad vienīgā iespēja panākt taisnīgumu ir šķiru cīņa: apspiestajiem ir jāgāž apspiedēju vara, jāiznīcina vecās sabiedrības "struktūras", pašiem jākļūst par kungiem un jāuzceļ paradīze zemes virsū.

Mēs, latvieši, pārāk labi zinām, ko tas nozīmē: gandrīz katrā mūsu ģimenē ir vismaz viens cilvēks, kurš Staļina laikā ir ticis nošauts vai deportēts uz Sibīriju vai kuram ir atņemta dzimtas māja un zeme, jo marksistu izpratnē viņš bija "budzis" – apspiedējs. Ļeņins un Staļins lielākoties runāja par cīņu starp buržujiem un budžiem (apspiedējiem), no vienas puses, un strādniekiem un bezzemniekiem (apspiestajiem), no otras, taču ar to marksisma ideoloģija neaprobežojas. Tā saskata šķiru cīņu it visur: sievietes pret vīriešiem, bērni pret vecākiem, mazākumtautības pret vairākuma tautību, "seksuālās minoritātes" pret dzimuma ziņā normāliem cilvēkiem utt. Kurš ir "apspiedējs", kurš "apspiestais", to katrā konkrētā gadījumā lemj paši marksisti. Un marksisma ideoloģijas galvenais paņēmiens vienmēr ir uzrīdīt apspiestos apspiedējiem.

Jau Frīdrihs Engelss savā 1884. gadā izdotajā grāmatā "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās" rakstīja: "Pirmais šķiru konflikts vēsturē atbilst konfliktam starp vīrieti un sievieti, kas ir vienoti monogāmā laulībā [t.i., laulībā starp vienu vīrieti un vienu sievieti – B.R.], un pirmais gadījums, kad viena šķira apspiež otru, ir sieviešu dzimuma apspiešana no vīriešu puses."

Tieši uz šādu loģiku balstās Stambulas konvencija (kas, starp citu, visai nekaunīgi caurcaurēm lieto marksistu žargonu)... Tātad pasvītrosim vēlreiz: jā, šīs konvencijas pamatā būtībā ir tā pati ideoloģija, kuras piekritēji nogalināja mūsu vecākus un vecvecākus vai sūtīja viņus uz Gulaga nometnēm Sibīrijā. Tāpēc tie latvieši un tās latvietes, kuri šo konvenciju atbalsta, rīkojas pagalam muļķīgi un neapzinīgi.

Tā kā Stambulas konvencijas stūrakmens ir ideja par to, ka tradicionālās vīriešu un sieviešu lomas rada vardarbību pret sievieti un līdz ar to ir izskaužamas, šī konvencija nonāk nesamierināmā pretrunā ar mūsu Satversmi un tās pamatā esošajām vērtībām. Saskaņā ar Satversmes preambulu "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, (..) vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības". Visās šajās tradīcijās un vērtību sistēmās sievietei vienmēr ir sievas un mātes funkcijas, bet vīrietim – vīra un tēva funkcijas; sievietes sievišķība un vīrieša vīrišķība viena otru saskanīgi papildina. Savukārt, ja mēs pieņemam Stambulas konvencijas pamatpostulātu, sanāk, ka gan latvju dainās, gan Vecajā un Jaunajā Derībā redzamais ģimenes modelis ir kaut kas ļauns un apkarojams.

Tagad īsumā aprakstīšu dažus no tiem "indīgajiem tārpiem", kas mitinās Stambulas konvencijas tekstā un kurus pirms brīža pieminēju. Diemžēl to ir daudz, tādēļ laika un vietas trūkuma dēļ minēšu tikai trīs no tiem.

Pirmkārt, konvencijā tiek ieviests "sociālā dzimuma" jeb "dzimtes" (angļu terminoloģiju lietojot – gender) jēdziens. Starp citu, Stambulas konvencijai ir tas apšaubāmais gods būt pirmajam šāda veida starptautiskam līgumam, kurā šis jēdziens tiek ieviests tā radikālajā nozīmē. "Gender" tiek definēts kā "sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Konvencija atdala cilvēka bioloģisko dzimumu no gender jeb dzimtes.

Tātad jēdzieni "vīrietis" un "sieviete", konvencijas izpratnē, nozīmē nevis cilvēkus, kuri objektīvi pieder pie viena vai otra dzimuma, bet gan to, pie kāda dzimuma katrs sevi subjektīvi pieskaita. Piemēram, vīrietis var jebkurā brīdī pasludināt, ka jūtas kā sieviete, un pieprasīt, lai uz viņu attiektos konvencijā noteiktie aizsardzības pasākumi.

Otrkārt, Stambulas konvencija uzliek dalībvalstīm par pienākumu veikt pasākumus, lai veicinātu izmaiņas cilvēku domāšanā, un izskaust paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu un vīriešu "stereotipiskajām" lomām. Tas ir kaut kas absolūti neticams: konvencija būtībā pavēl dalībvalstīm padarīt vienu konkrētu politisko ideoloģiju (šajā gadījumā – radikālo feminismu) par oficiālo un uzspiest to iedzīvotājiem!

Mēs pusgadsimtu esam nodzīvojuši totalitārā režīmā, kas arī uzspieda visiem kā obligātu vienu valdošo pasaules uzskatu – komunismu –, un tagad ar Stambulas konvenciju tiek mēģināts panākt kaut ko ļoti līdzīgu. Saskaņā ar mūsu Satversmes 1. pantu Latvija ir demokrātiska republika, bet demokrātiskā valstī ir jāvalda ideju plurālismam; tā nedrīkst vienu politisku ideoloģiju padarīt par oficiālu, vai tas būtu liberālisms, konservatīvisms, fašisms vai feminisms.

Treškārt, Stambulas konvencijā apzināti tiek lietota ārkārtīgi izplūdusi vardarbības definīcija. Ar vardarbību pret sievieti tajā tiek saprasta ne tikai fiziska un seksuāla vardarbība (kas būtu saprotami un nekādus iebildumus neradītu), bet arī darbības, kas sievietēm "rada vai var radīt (!) psiholoģisku vai ekonomisku (!) kaitējumu vai ciešanas".

Tātad saskaņā ar šo definīciju par vardarbību pret sievieti ir atzīstama, piemēram, runāšana ar sievu paceltā balsī, pārmetums par piedegušu olu kulteni, atteikšanās dot kabatas naudu vai nevēlēšanās nopirkt ūdeļādas kažoku. Un visos šajos gadījumos valsts iestādēm ir jāiejaucas, lai aizsargātu sievieti no šādas "vardarbības"... Vai jūs gribētu dzīvot sabiedrībā, kur vīrs baidās pakritizēt sievu par negaršīgo zupu, jo tam var sekot sievas zvans uz policiju un policijas darbinieku ierašanās?

– Politiķi atbalstījuši konvencijas parakstīšanu ar atrunu, ka tā nav pretrunā ar Satversmi, tajā skaitā laulības kā savienības starp vīrieti un sievieti definīciju. Vai juridiski Satversme stāv pāri Stambulas konvencijai?

– Diemžēl pati Stambulas konvencija šādu atrunu izdarīt neļauj; konvencijas autori ir parūpējušies, lai tas būtu neiespējams. Vienīgais, ko Latvija var izdarīt parakstīšanas gadījumā, ir deklarācija, kas, atšķirībā no atrunas, ir neformāls instruments, un Eiropas Padomei, stingri raugoties, nav pienākuma to ņemt vērā. Turklāt šāda deklarācija var izsaukt pastiprinātu politisku spiedienu no dažu "progresīvu" valstu puses. Piemēram, Polija un Lietuva pievienojās Stambulas konvencijai ar deklarāciju, ka iztulkos to saskaņā ar attiecīgās valsts konstitūciju. Zviedrijas un Austrijas valdības drīz vien reaģēja, iesniedzot visai agresīvā tonī ieturētus protestus pret Polijas deklarāciju (Lietuvu tās pagaidām ir likušas mierā).

Protams, ka juridiski mūsu Satversmei, tāpat kā jebkuras suverēnas valsts konstitūcijai, ir augstāks spēks nekā starptautiskiem līgumiem – tostarp Stambulas konvencijai. Taču pastāv liels risks, ka Latvijas valsts iestādēm un tiesām būs liels kārdinājums interpretēt pašu Satversmi tā, lai šī interpretācija būtu pēc iespējas tuvāka konvencijai.

Vēl ir jāņem vērā tas, ka Stambulas konvencijas iztulkošanai un piemērošanai ir radīta īpaša starptautiska līmeņa komiteja, saīsināti saukta par GREVIO. Šīs komitejas lēmumiem formāli ir tikai ieteikuma spēks, taču tā pilnīgi noteikti savu iespēju robežās arī centīsies interpretēt konvenciju pēc iespējas radikālāk un uzspiest dalībvalstīm savu interpretāciju.

– Kā konvencijas parakstīšana praktiski var ietekmēt Latvijas izglītības sistēmu? Vai tā, piemēram, paredz izglītības sistēmā ieviest skaidrojumu, ka dzimums ir tikai sociāls konstrukts, nevis bioloģiska noteiktība?

– Saskaņā ar Stambulas konvenciju valstīm ir pienākums visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļaut mācību vielu par sieviešu un vīriešu līdztiesību un "nestereotipisku" vīriešu un sieviešu lomu izpratni. Tas arī nedaudz atgādina padomju laikus, kad skolās bija obligāti jāmācās par Ļeņina gaitām, bet augstskolās visiem bez izņēmuma bija jāliek eksāmens politekonomijā un boļševiku partijas vēsturē.

Vissliktākais ir tas, ka nav paredzēti nekādi izņēmumi privātām un reliģisko organizāciju dibinātām skolām un valsts var izmantot attiecīgo Stambulas konvencijas pantu, lai piespiestu, piemēram, katoļu vai luterāņu skolu mācīt bērniem radikālā feminisma idejas. Arī vecāku un aizbildņu tiesības konvencijā nekur nav minētas, tātad klusējot tiek leģitimēta bērnu smadzeņu skalošana pretēji vecāku viedoklim un neņemot vērā viņu reliģisko vai filozofisko pārliecību.

Kas attiecas uz dzimumu kā sociālu konstruktu, konvencija tiešos vārdos neparedz tā obligātu iekļaušanu izglītības sistēmā, taču ir liela varbūtība, ka jau minētā GREVIO komiteja centīsies attiecīgo konvencijas pantu iztulkot tieši tā.

– Kādēļ, jūsuprāt, Latvijā ir tik niecīga pretestība konvencijas parakstīšanai?

– Domāju, ka tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lielākā daļa iedzīvotāju par Stambulas konvenciju nemaz nav dzirdējuši vai nav tai pievērsuši uzmanību, jo tā viņu ikdienas rūpes un problēmas it kā tieši neskar. Vidusmēra pilsonis ir vairāk norūpējies par tādiem jautājumiem kā bezdarbs, pensijas, nekustamā īpašuma nodokļa likmes un tamlīdzīgi; kaut kāda starptautiska konvencija viņam šķiet kaut kas pārāk tāls un abstrakts.

Otrkārt, ja viņš kaut kur arī izdzird runājam par šo konvenciju, tad pievērš uzmanību tikai tās nosaukumam – "Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" –, kas skan ļoti cēli un pareizi un nekādas aizdomas nerada. Cilvēki vienkārši nezina, kāds īsti ir Stambulas konvencijas saturs. Ja viņus kāds nopietni pamudinātu tajā iedziļināties un viņi to arī izdarītu, esmu pārliecināta, ka ļoti daudzi to ar šausmām un riebumu aizsviestu prom.

Treškārt, lielajos plašsaziņas līdzekļos pašlaik notiek apzināta un labi organizēta propaganda par labu Stambulas konvencijai, lai radītu cilvēkos pēc iespējas pozitīvāku iespaidu par šo dokumentu.

Un ceturtkārt, ar lielu nožēlu jāatzīst, ka sava nozīme ir arī vienā mūsu tautas daļā pastāvošajam nacionālās mazvērtības kompleksam, kas liek akli, nekritiski un bez apdomāšanas pieņemt visu, kas vien nāk no Rietumu kungiem. Šis fenomens, kuru izsmēja vēl Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes un citi klasiķi, diemžēl joprojām ir dzīvs.

Taču, ievērojot to, ka pašlaik tieši no Rietumu puses uz Latviju tiek izdarīts spiediens, lai tā pieņemtu dažādas mūsdienu marksisma idejas un iestrādes, no šī kompleksa būtu pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas. Domāju, ka nepārspīlēšu, ja teikšu, ka no tā ilgtermiņā ir atkarīga mūsu tautas izdzīvošana.