Komunikācijas problēmas daži pacienti nosauc par morālo kaitējumu un vēršas Veselības inspekcijā vai pat prokuratūrā. Sliktāk ir, ja komunikācijas problēmas no preses, televīzijas vai interneta portāla uzzina veselības ministrs un pieprasa ārstu atlaist no darba, atņemt viņam sertifikātu vai rīkot paraugprāvu.
Nezināma iemesla dēļ nevainības prezumpcija pret mediķiem nedarbojas nekad, un publiski aicinājumi ārstu sodīt bez profesionālās darbības izmeklēšanas atskan gan no politiķiem, gan interneta komentētājiem, gan advokātiem, kas gatavi nopelnīt uz vienas vai otras medicīnas problēmas rēķina. Nezināma iemesla dēļ ne ministrija, ne Veselības inspekcija, bet parasti arī žurnālisti nekad un neko nav dzirdējuši par nāvi kā jebkuras dzīvības beigām, par ārstu kļūdas iespējamību un par ārstēšanas neveiksmi. Ministrijas viedoklis – pacienti dzīvo saules mūžu, no visām slimībām pacientu var izārstēt.
Realitātē diemžēl tas tā nav. Šo rindu autors ir reanimācijas ārsts, kam nācies saskarties ar daudziem mirstošiem pacientiem, un es līdz šim brīdim atceros daudzas savas neveiksmes, īpaši, kad izdevies pacientu atdzīvināt no klīniskās nāves, bet viņš spītīgi pēc dažām dienām tik un tā aiziet.
Vārdu sakot, komunikācijas problēmas ir. Visvairāk komunikācijas problēmu ārstiem ir ar plašsaziņas līdzekļiem. Dažbrīd šķiet – mūs nedzird, nesaprot. Iespējams, ka žurnālisti domā līdzīgi. Ārsti saka – kad tiek veiktas 100 veiksmīgas operācijas, prese klusē, kad viena neveiksmīga – plašsaziņas līdzekļi kliedz. Patiesībā jau žurnālisti domā līdzīgi – cik bieži televīzijā un portālos mēs redzam pozitīvus medicīnas sižetus, bet mediķi sāpīgi pārdzīvo it kā retākās negatīvās ziņas.
Pagājušajā – Gunta Belēviča medicīnas vadības – gadā Latvijā nomira 12 grūtnieces un dzemdētājas (salīdzināšanai – grūtnieces un mātes mirstība Ingrīdas Circenes valdīšanas gados: 2012 – 4; 2013 – 5; 2014 – 3). Arī šogad Latvijā ir vairāki grūtnieču un dzemdētāju nāves gadījumi.
Pēc viedām Veselības ministrijas norādēm tās padotībā esošā Veselības inspekcija nolēmusi sarīkot paraugprāvu ārstei, pēc kuras pieņemtām dzemdībām gāja bojā nule dzemdējusi sieviete. Neiedziļinoties slimībā, komplikācijās, slimnīcas nodrošinājumā, personālsastāvā, par biedinājumu citiem kolēģiem šai ārstei būtu uzreiz jāatņem sertifikāts, jāaizliedz strādāt, jānoķengā presē un televīzijā, visādi jāpazemo, bet beigu beigās jāiespundē cietumā.
Šajā slimnīcā kolēģe nostrādājusi 23 gadus, pieņēmusi turpat visus mazpilsētas bērnus, un šis bija viņai pirmais dzemdētājas nāves gadījums. Es tiešām nesaprotu tos kolēģus, kas pēc šādas ministrijas rīcības paliks strādāt dzemdību nodaļās, nevis pāries darbā uz privātpraksēm. Darbs dzemdību nodaļā nozīmē milzu atbildību par minimālu samaksu. Es aicināšu kolēģus iet no šī darba prom, līdz Guntis Belēvičs neradīs iespējas normāli par darbu un virsstundām samaksāt, kā arī apdrošināt profesionālos riskus.
Atgriezīsimies pie nelaimes gadījuma dzemdību nodaļā. Ārstu biedrībā notiks Aroda tiesa, kurā šo gadījumu izskatīs. Aroda tiesā piedalīsies mūsu zinošākie ginekologi, anesteziologi, veselības aizsardzības organizatori. Bet, kas ir būtiski – Aroda tiesā ne Belēvičs, ne Apinis, ne žurnālisti ielaisti netiks. Profesionāli lēmumi top profesionālā vidē, un to nevar mainīt pat tad, ja Belēvičs vai Apinis izliktos par ginekologiem.
Valsts vara un sabiedrība (parasti neapzināti) ārstiem ar kvotām, administratīvās un krimināltiesiskās (Gunta Belēviča valdīšanas laikā) atbildības palīdzību mēģina uzgrūst atbildību par nesakārtoto sistēmu, nepietiekamo finansējumu, nepieejamo veselības aprūpi utt. Bet ārsti un medicīnas māsas donkihotiski par pusvelti turpina aprūpēt pacientus.
Kāpēc? Varbūt tomēr labāk visiem braukt strādāt uz ārzemēm, kur sabiedrība zināšanas novērtē?
Pārāk bieži presē vai internetā redzams, lasāms kāda ārsta nomelnojums (nu kaut vai vārdā, uzvārdā nosaukts un noķengāts izcils bērnu ārsts, kurš ar savu 16 gadus veco pacienti it kā runājis latviski, nevis krieviski. Patiesībā ārsts visu izmeklēšanu un visu tālāko komunikāciju veica krieviski, bet māte, kas aprakstīja savu izpratni par notikumiem sociālajās saitēs, līdz šim ar ārstu pat nav runājusi. Krievu valodā rakstošie mēdiji nezināmu iemeslu dēļ slimo meiteni nosauca par invalīdi, kas šajā vecumā tiek sāpīgi uztverts).
Ārsts ir neaizsargāts pret pacienta, viņu piederīgo, bet īpaši – žurnālistu apgalvojumiem par kāda konkrēta pacienta ārstniecības procesu, par it kā nodarīto kaitējumu pacienta veselībai vai pašcieņai. Ārstu drīkst publiski apvainot, bet viņam nav tiesību publiski aizstāvēties, to liedz likumdošana (Ārstniecības, Pacienta tiesību un Fizisko personu datu aizsardzības likumi).
Dempingojot uz medicīnas personāla algu un pašu pacientu rēķina, valsts vara uztur mītu, ka joprojām Latvijas medicīnā viss ir all inclusive kā Turcijas kūrortā. Kopš padomju laikiem cilvēkiem galvā dzīvo mīts par iespēju par velti vai pusvelti saņemt labākā speciālista palīdzību, proti, nopirkt par 12 kapeikām maizes kukulīti, kura pašizmaksa ir rublis.
Katru gadu uz valsts varas un sabiedrības (kura varu un arī visgudrāko ministru ievēl un akceptē viņa rīcību) sirdsapziņas ir tūkstošiem, desmitiem tūkstošu sāpēs, mokās, nosmokot (tieši tāda ir nāves patoģenēze) priekšlaicīgi mirušo vai ilgstoši nepietiekamu veselības aprūpi saņēmušu līdzpilsoņu. Uz varas sirdsapziņas paliek to cilvēku mokas, kuri nespēj nopirkt nepieciešamās zāles, nepagūst rindā sagaidīt nepieciešamos izmeklējumus, kam novēloti diagnosticē ļaundabīgos audzējus un citas slimības.
Sabiedrība ir slima, jo akceptē veselības aprūpei atvēlētos niecīgos 2,9% no kopprodukta. Nelaimīgi ir pacienti, kurus esošais haoss ar nezināšana par rindām, kvotām, maksājumiem, nepildītiem solījumiem novedis līdz paniskai cīņai par savu vietu uz izmeklēšanu vai ārstēšanu. Nelaimīgi ir ārsti un māsas, ko nomāc neziņa – kāds līgums tiks slēgts uz nākamo mēnesi un kādas problēmas radīs jaunais birokrātiskais dokuments.
Ārstu biedrība vēlas komunicēt ar plašsaziņas līdzekļiem. Medicīnā visi pašlaik meklē risinājumus. Ministru prezidents piektdien aicina profesionālo asociāciju vadītājus pie sevis uz sarunu. Saeimas Veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks enerģiski bīda apdrošināšanas medicīnas modeli, bet dažādus pasaules modeļus pēta Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Trupovnieks. Valdis Keris 1. maijā rīkos Vislatvijas diždūku "Par cienīgu darbu un cienīgu darba samaksu veselam un izglītotam cilvēkam Latvijā", kurā pieprasīs atlaist Saeimu un Eiropas Parlamentu. Latvijas Ārstu biedrība 10. maijā rīkos konferenci "Quo vadis, Latvijas veselības finansēšanas sistēma", kuru virzīs un vadīs šo jautājumu akadēmiskie guru profesors Ģirts Briģis, Valts Ābols, Daiga Behmane un citi.
Guntim Belēvičam esot plāns, kā nākamgad visu veselības sabrukumu pārtraukt un veselības sistēmu vest uz labu, tiesa, šo plānu neviens nav redzējis lasāmā formā uz papīra uzliktu. Līdzšinējā pieredze man liek apgalvot, ka plāna sinonīms ir solījumi. Atcerieties – pirms pusotra mēneša ministrs apsolīja, ka 2019. gadā visiem ārstiem būs vismaz 1630 eiro liela alga.