Laikā, kad Latviju turpina žņaugt konsolidācija un masu bezdarbs, kad arvien jauni jauniešu tūkstoši spiesti darbu meklēt aiz robežām, mūsu ģeniālā valdība nolēmusi palielināt pensionēšanās vecumu, līdz ar to darba izredzes jauniešiem samazinot vēl vairāk. Jau panākta vienošanās par pensionēšanās vecuma palielināšanu līdz 65 gadiem, bet tiek optimistiski runāts arī par 75 gadiem.
Režīmam apbrīnojami lojālā tauta būtu gatava uz visu, taču daudzi vēl mietpilsoniski šaubās, vai tik ilgi spēs nodzīvot un izbaudīt solītos pensionāra priekus. ES attīstītāko valstu pieredze šķiet vājš mierinājums, jo tur pagaidām arī vidējais mūža ilgums ir vismaz par gadiem 10 garāks. Kaut kā mūsu režīmam lojālās sabiedrības patriotisms vēl nesniedzas tik tālu, lai ar savu pašaizliedzīgu, priekšlaicīgu nāvi atvieglinātu budžeta konsolidāciju un ES finanšu stabilizācijas līguma īstenošanu dzīvē. Vai tiešām jārīko vēl viens referendums, kurā triumfēs visaugstākās patriotisma jūtas?
Neoliberālisms vispārēju labklājību un sociālo atbildību neparedz
Ja nopietni, tad mūsu pilsoņu vairākums, šķiet, tā arī nav sapratis, kādā iekārtā dzīvo. Šis nav ne padomju sociālisms, ne keinsiānisma laikmets Rietumos, kuru ietvaros savulaik veidojās divi vispārējās labklājības valsts modeļi, kurus raksturoja četrdesmit stundu darba nedēļa, dāsni atvaļinājumi, aizliegums ekspluatēt bērnus un sievietes, darba nespējas pabalsti, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī pelnīta došanās vecuma atpūtā jau pēc 55 vai 60 gadu vecuma sasniegšanas (daudzās jomās pat agrāk). Pastāvošajai iekārtai maz kopēja arī ar Ulmaņa laikiem, kurus raksturoja mērķtiecīgs, valsts virzīts ražošanas kāpinājums, lieli projekti, pilna nodarbinātība, augsta kooperācijas pakāpe un līdz ar to arī labklājības līmeņa līdzsvarota augšana.
Mēs jau 20 gadus dzīvojam iekārtā, kuru sauc par tirgus ekonomiku, neoliberālismu, tirgus fundamentālismu vai globalizāciju. Šīs iekārtas praktiskie pamatlicēji bija varonīgais ģenerālis A. Pinočets, M. Tečere un R. Reigans. Tirgus ekonomikas mērķis ir pilnīga brīvība "neredzamajiem tirgus spēkiem", proti, starptautiskajām bankām un korporācijām. Kamēr pus pasaulei krīzes pārvarēšanas vārdā konsolidē budžetus, algas, pabalstus, pensijas, darbavietas un nodokļus, tikmēr multimiljardieru skaits pasaulē šajā periodā pieaudzis vairāk nekā par 33%.
Vai zināt, ar kādu nodokli pēc Otrā pasaules kara bija apgrūtināti ASV bagātnieki, lai nodrošinātu "vispārējo labklājību", kas ierakstīta ASV konstitūcijā? 92% (!), un tas tā turpinājās līdz Reigana reformām, kad šo nodokli samazināja zem 30%. Bet tagad šis "darba devēju" kapitāls ir no nodokļiem praktiski atbrīvots pilnīgi (ja arī nomināli paredzēts, tad ar juristu palīdzību apejams) un savu svētīgo darbu var veikt jau globālā mērogā. Katras valdības mērķis neoliberālajā sistēmā ir rūpēties nevis par savu iedzīvotāju labklājību, bet apkalpot globālo oligarhiju - apmēram vienu procentu t.s. elites. Tas arī galvenais iemesls rietumvalstīs augošajai Occupy Wall Street protesta kustībai, kas simbolizē 99% sacelšanos pret 1% tirāniju. Neoliberālisms nav klasiskais kapitālisms, bet drīzāk jau atgriešanās feodālismā.
Jā, Latvijā neoliberālās reformas ieviesa pakāpeniski, lai neradītu pārāk strauju šoku "padomju cilvēka" smadzenēs un ieradumos. Taču jau sen esam pieraduši, ka izglītība un medicīna vairs nav bez maksas, ka darba devējs var likt strādāt tik, cik viņam nepieciešams vai labpatīkas, un maksāt tik maz, cik vien iespējams masu bezdarba apstākļos. Vai arī nemaksāt nemaz, jo aiz vārtiem jau gaida citi darba gribētāji. Vai tad kāds nopietni solīja, ka šajā iekārtā vispār būs garantētas pensijas? Vai jūs tiešām ticat, ka sistēmisko krīzi pārdzīvos arī privātie pensiju fondi? Baby Boomer paaudze ASV jau samierinājusies, ka būs jāiztiek bez gadiem iekrātajām pensijām, jo tie iekrājumi jau ir paspēlēti globālajā kazino.
Apsverot parādu piramīdas augšanas un glābšanas dinamiku, esmu pārliecināts, ka, pastāvot līdzšinējai sistēmai, pensiju jau tuvākajos gados nebūs vispār. Arī tiem, kuri līdz oficiāli noteiktajam pensionēšanās vecumam nodzīvos.
Vispārējās labklājības modelis balstījās uz paaudžu solidaritāti
Labklājības valsts un sociālās garantijas, tai skaitā pensijas, bija ilgstošas sociālo kustību un sociālo reformatoru cīņas rezultāts. Vēl XIX gadsimtā lielākā cilvēku daļa dzīvoja laukos un paplašinātās ģimenēs, kurās darbaspējīgās paaudzes gādāja gan par maziem bērniem, gan par darbaspējas zaudējušiem sirmgalvjiem. Cilvēkiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nebija savas ģimenes, bija divi ceļi: vai nu viņus rotācijas kārtībā uzturēja pagasta saimnieki, vai arī pagasts iekārtoja speciālas nabagmājas. Protams, viņi varēja arī ubagot, sēžot pie baznīcām vai krogiem - ar pastieptu roku un lūdzošām acīm. Pilsētās no strādājušajiem tika izspiesta visa sula un nebija nekādu sociālo garantiju: pat bērni un sievietes fabrikās tika kalpināti pa 16 stundām dienā, visnežēlīgākajos apstākļos, bez jebkādām darba drošības normām, bet naktis pavadīja pārpildītos, antisanitāros graustos. Par to var daudz izlasīt gadsimtu mijas latviešu literatūrā, piemēram, Augusta Deglava grāmatās, kas arvien pieejamas mūsu bibliotēkās.
Latviešu literatūrā var izlasīt arī par to brīžiem asiņaino un garo cīņu, kādu pašaizliedzīgi izcīnīja mūsu senči, lai šos necilvēcīgos dzīves apstākļus uzlabotu. Jā, latvieši bija revolucionāra tauta, un par to mēs varam lepoties. Diemžēl viņu sasniegumus mēs pēdējos 20 gados esam iemainījuši pret neoliberālisma ilūzijām.
Vispārējās labklājības modelis balstījās uz reģionālo un paaudžu solidaritāti. Vecāki tāpat apgādāja savus bērnus, vajadzības gadījumā saņemot arī valsts atbalstu vai dzimstības stimulēšanas līdzekļus. Dzīves apstākļi industrializētā sabiedrībā gan mainīja dažus solidaritātes akcentus. Tā kā liela cilvēku daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās, paplašinātās ģimenes modelis vairs nedarbojās, lai gan arī mūsdienās laukos vēl sastopamas ģimenes, kurās zem viena jumta sadzīvo vairākas paaudzes. Tāpēc vairs nedarbojās shēma, pēc kuras izaugušie bērni tieši gādā par saviem darbaspējas zaudējušajiem vecākiem. Taču viņi to darīja netieši, maksājot sociālo nodokli. Modernajās valstīs tika radīta sociālā infrastruktūra, kas gādāja par cilvēku pamatvajadzībām dažādos mūža posmos. Darbaspējīgie uzturēja gan savus bērnus, gan - netieši, caur nodokļiem - arī pensionārus, rēķinoties ar to, ka arī par viņiem vēlāk vai darbaspēju zaudēšanas gadījumā (nelaimes gadījums, invaliditāte, slimība) gādās sociālās drošības sistēma.
Paaudžu solidaritāte izpaudās arī bezmaksas izglītībā, veselības aprūpē, zinātnē, sporta, mākslas un citās kultūras jomās. Vēl tagad vairākās Eiropas valstīs bez maksas ir pat augstākā izglītība. Lai šo sociālo jomu uzturētu, tika organizēta pilna nodarbinātība un valstis aizsargāja savus nacionālos tirgus. Visu, ko varēja saražot paši, ražoja paši, un arī patērēja galvenokārt pašu ražoto. Līdz ar to nauda apgrozījās uz vietas, bagātinot visus. Līdz ar to kapitāls darbojās visu iedzīvotāju labā - gan pašvaldību, gan valsts mērogā, un neaizplūda uz ārvalstīm. Ārējā tirdzniecībā tika ievērots līdzsvars starp eksportu un importu, valsts veica tiešas investīcijas infrastruktūras attīstībā.
Līdz ar tirgus ekonomikas ieviešanu un robežu atvēršanu Latvijā iznīcināta tika ne tikai ražošana, bet arī sabiedrības sociālā struktūra. Mēs patērējam galvenokārt to, ko paši neražojam, par to maksājot gan ar saviem resursiem, gan ar cilvēkiem, un vēl paliekot strauji augošā parādā. Pērkot galvenokārt ievestu produkciju, mēs finansējam nevis savus, bet ārvalstu ražotājus. Mūsu cilvēki paliek bez darba un ir spiesti aizbraukt.
Neviens nav saskaitījis precīzi, bet aizbraukuši 300 000 līdz 500 000 darba spējīgāko cilvēku, pārsvarā jaunatne. Līdz ar to solidaritātes princips Latvijā vairs nav iespējams. Mūsu jaunākās paaudzes (vesela darba armija) ar savu darbu ceļ citu valstu labklājību un gādā par citu valstu pensionāriem.
Pieņēmuši netaisnīgu sociālo iekārtu un pret tautas interesēm vērstu politiku, mēs esam parakstījuši nāves spriedumu paši sev.
Pensiju vietā - nesamaksājami parādi
Ja mēs savas jaunākās paaudzes eksportējam uz ārvalstīm, neesam parūpējušies arī par pozitīvu dzimstību, nedz arī par vērā ņemamu ražošanu, tad no kurienes var rasties līdzekļi pensiju maksāšanai? Protams, tas ir tikai laika jautājums, kad pensiju izmaksa tiks pārtraukta pilnīgi. Tiem, kas paļaujas uz Eiropu, atgādināšu, ka sociālās programmas ES ietvaros ir katras dalībvalsts iekšējā lieta.
Pensiju vietā būs nesamaksājami parādi. Dobrovska "krīzes pārvarēšana" izpaudās ne vien kā valsts izdevumu "konsolidācija" un reālās ekonomikas sašaurināšana, bet arī kā Latvijas ārējā parāda dubultošana. Neoliberālisma iekārtā parādi un garantēta investoru peļņa ir svētas, neaizkaramas lietas, kas tiek turētas augstāk par kaut kādām darbaļaužu sociālajām programmām. Kad būs jāizšķiras (un tas būs jādara pavisam drīz), vai izmaksāt pensijas vai kārtējo parāda maksājumu, priekšroka tiks dota parādiem.
Kā Latvija var maksāt savus parādus?
Klasiskais ārējo parādu maksāšanas veids ir ražošana un eksports. Tā kā mēs savu ražošanu esam lielā mērā iznīcinājuši un jau 20 gadus pēc kārtas importa apjomi gandrīz divas reizes pārsniedz eksportu, tad šāda iespēja mums liegta. Gluži otrādi - ārējā tirdzniecība Latvijai ir viens no galvenajiem parāda augšanas cēloņiem. Ar katru gadu, kurā importa apjoms pārsniedz eksportu, pieaug Latvijas ārējais parāds.
Kādu laiku mēs to neizjutām tik tieši un sāpīgi, jo ārējās tirdzniecības iztrūkumu sedzām ar savu resursu (zemes, mežu, izejvielu, nekustamo īpašumu un uzņēmumu) iztirgošanu ārzemniekiem. Nu jau ap 80% Latvijas resursu ir nonākuši ārzemnieku īpašumā un viņi ir īstenie Latvijas politikas noteicēji. Ārvalstu investori Latvijā ir labi organizēti, un viņus pārstāv Ārvalstu Investoru padome.
Šī ārvalstu investoru sistēma Latvijā darbojas kā putekļu sūcējs: tā iznīcina vietējos ražotājus un pakalpojumu sniedzējus (tātad vietējo ekonomiku), bet vietējo patērētāju naudu (izņemot daļu, ko valsts iekasē ar nodokļiem, un pelēkās ekonomikas sektora apgrozījumu) no Latvijas izpumpē. Tā tas turpinājies jau gadiem un šī tendence tikai pieaug spēkā.
Ir palikušas tikai dažas un mūs aplaupošas parāda atmaksāšanas iespējas. Vienu, ko vispār nevar uzskatīt par parāda kārtošanu, jau iesākusi Dombrovska valdība. Tā ir valsts parādzīmju emisija un tirgošana starptautiskajā finanšu tirgū, kurā ar šo parādzīmju likmēm tiek spekulēts. Tātad, lai nomaksātu daļu vecā parāda, tiek ņemts jauns parāds ar vēl lielākām procentu likmēm. Rezultātā kopējais parāds tikai pieaugs eksponenciāli (palasiet internetā paši par compound interest trikiem). Tāpēc šo metodi, kuru atklājusi mūsu ģeniālā valdība, vajadzētu saukt par parāda audzēšanas metodi. Šīs metodes iznākumu demonstrē Grieķija: jo vairāk samaksā, jo lielāks kļūst parāds.
Otrais parādu kārtošanas veids ir turpināt mūsu resursu izpārdošanu, kas arī tiek darīts. Tā var būt gan tieša uzņēmumu vai to akciju izpārdošana, vai arī šo akciju kotēšana un tirgošana starptautiskajās biržās. Tā vai citādi, resursi nonāks ārvalstu investoru īpašumā, jo naudu Rietumos sadrukā pēc vajadzības, bet mums tā jānopelna vai jāaizņemas ar procentiem. Runa nav tikai par tādiem uzņēmumiem kā "Latvijas meži", "Latvenergo" infrastruktūra, dzelzceļš, zeme, ostas, bet arī par pašvaldību komunālajiem uzņēmumiem: ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmām, atkritumu saimniecībām, apkures uzņēmumiem, namu pārvaldēm, namiem, ielām, infrastruktūras objektiem utt. Rezultātā vietējiem iedzīvotājiem Latvijā vairs nepiederēs nekas un visu diktēs ārvalstu investori.
Varam rēķināt, kā vien gribam, bet neoliberālās sistēmas ietvaros pensiju un citu sociālo labumu saglabāšana nākotnē ir matemātiski neiespējama.