17.02.2016 17:24

Viedoklis: Okupācijas muzejs labas gaumes un politisko peripetiju krustugunīs

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Jau vairākus mēnešus viens no Latvijā apmeklētākajiem muzejiem, kas runā par skaudrākajām mūsu valsts vēstures lappusēm, ir burtiski okupējis mediju dienas kārtību. Protams, runa ir par Okupācijas muzeju un arhitekta Gunāra Birkerta projektēto piebūvi "Nākotnes nams".

Tracis ap slavenākā latviešu arhitekta Birkerta ieceri ir tik liels, ka par to runā teju visi – daudzas sabiedrības un kultūras personības, mākslinieki un arhitekti, amatpersonas, politiķi un pat bijušie Latvijas Valsts prezidenti. Turklāt visā šajā jezgā figurē arī Rīgas būvvalde, kas Okupācijas muzeja iecerei kavējās izsniegt būvatļauju, tā šīm stāstam piešaujot vēl vairāk piparus un dažam labam sējot aizdomas, vai tik tas gadījumā netiek darīts Rīgas rātskungu uzdevumā.

No malas raugoties, godīgi sakot, ir mazliet dīvaini, ka būvvalde tiešām tik ilgi, proti, kopš pagājušā gada maija čammājas ar būvatļaujas izsniegšanu muzeja piebūves celtniecībai pēc Birkerta projekta. Var jau būt, ka pie vainas neprecizitātes dokumentācijā un būvvaldes darbinieki, ik dienu atceroties par Zolitūdes traģēdiju, cenšas būt dikti skrupulozi. Taču šķiet, ka pavisam drīz ar Saeimas nama politiķu gādību, piešķirot Okupācijas muzejam nacionālā interešu objekta statusu, izdosies raitāk uz priekšu pavirzīt būvvaldē iestrēgušo projektu.

Tam, ka tūļāties ar vēlmi Okupācijas muzejam celt piebūvi nevar, jo muzejs jau sen ir pelnījis modernas un plašākas telpas, piekritīšu. Taču par to, vai Birkerta iecerētā baltā piebūve cieši blakus esošajam muzejam ir tā vislabākā recepte muzeja paplašināšanai, par to es stipri šaubos. Es ilgi skatījos uz "Nākotnes nama" skicēm, mēģinot saskatīt ģeniālu arhitektūru. Nesaskatīju. Lai gan neesmu nekāda speciāliste, piekritīšu Latvijas arhitektūras "grandāmai" Zaigai Gailei un krietnam pulkam viņas domubiedru, kuri visi arī ir ievērojami arhitektūras jomas profesionāļi – piebūves projekts ir garlaicīgs.

To tiešām par skaistu dāvanu Latvijas simtgadei grūti nosaukt. "Nākotnes nams" izskatās pēc baltas kastītes ar vienu stiklotu skaldni galā un tik tiešām atgādina biroju ēku. Un, lai gan pats piebūves projekta autors izcilais Birkerts, kurš ar saviem sasniegumiem iemantojis tādu pasaules slavu, par kādu arhitekte Gaile un kompānija var tikai sapņot, savu ieceri metaforiski apraksta kā "gaišo nākotni", manuprāt, tieši viņš šoreiz ar savu balto piebūvi ir nošāvis greizi. Birkerta piebūves projekts emocionāli nogalina Okupācijas muzeja ideju, jo tieši tumšā ēka ir tas, kas šim muzejam piestāv vislabāk, tajā stāstītos skaudros stāstus atspoguļojot arī arhitektūrā.

Tāpat arī man šķiet, ka nebūtu prāta darbs ar kaut kādām piebūvēm sabojāt kāda cita arhitekta, proti, Gunāra Lūša-Grīnberga darbu, kurš pirms savas nāves pērn maijā lielā sajūsmā par Birkerta iecerēm vis neesot bijis. Turklāt muzeja ēka tās pašreizējā izskatā arī ir stāsts par Latvijas vēsturi. Šī būve ir viens no retajiem modernisma arhitektūras labākajiem piemēriem un ir vērtība pati par sevi. Tā ir jāsaglabā, to restaurējot, nevis jāpārveido.

Vienlaikus ideja par to, ka Okupācijas muzejs daļēji varētu pārcelties uz Stūra māju nemaz nav slikta, ņemot vērā to, ka plānotajā piebūvē lielākās platības atvēlētas krājumu glabātavai jeb noliktavai un biroja telpām, nevis ekspozīciju telpām. Un galu galā kādam taču ir beidzot jākļūst par Stūra mājas iemītnieku, lai šī celtne tiktu sakārtota, nevis pārvērstos par pamazām brūkošu, mūžam nolemtu spoku māju.

Lai nu kā tur būtu ar strīdiem par pasaules slavenā arhitekta radītā "Nākotnes nama" estētiku un racionalitāti, šobrīd Birkerta izstrādātais projekts nav apturams un raut stop krānu tīri praktisku iemeslu dēļ nepavisam nebūtu pareizi.

Pirmkārt, tāpēc, ka valsts jau ir samaksājusi par tehniskā projekta izstrādi un būvniecībai piešķīrusi septiņus miljonus eiro. Otrkārt, arī iedzīvotāji Okupācijas muzeja projektam jau ir saziedojuši pusotru miljonu eiro. Bet treškārt, ir saprotams, arī tas, kāpēc Okupācijas muzeja vadība ar nagiem uz zobiem cīnās par Birkerta ideju – viņiem bail, ka saceltajā jezgā viņu sapnis par skaistām modernām telpām pēkšņi vispār var izčākstēt.

Raugoties uz šo konfliktu no malas, es domāju, ka sausais atlikums ir visnotaļ iepriecinošs, jo beidzot visas valsts mērogā tika diskutēts par arhitektūras kvalitātēm Rīgas vēsturiskā centra kontekstā. Tiesa gan, vismaz jautājumā par Okupācijas muzeja paplašināšanu vismaz divas reizes vajadzēja rīkoties pavisam citādi.

Pirmkārt, diskusijai par to, kādu mēs vēlamies redzēt Okupācijas muzeju, vajadzēja notikt jau pirms vairākiem gadiem, tajā brīdī, kad radās ideja, ka muzejam nepieciešama piebūve. Otrkārt, prātīgāk droši vien būtu bijis rīkot ideju konkursu arhitektiem, nevis pieņemt, ka pasaules slavenā Birkerta izstrādātais un pēc tam uzdāvinātais Okupācijas muzeja projekts ir tas, kas būtu mums visiem vajadzīgs.