31.05.2012 15:05

Kas nozaga mūsu kultūru?

Autors  Nikomēds, www.diena.lv
Novērtēt šo ziņu
(2 balsojumi)

Mediju eksperts Dr. Ted Baehr un leģendārais mūziķis Pat Boone savā grāmatā "Kultūrgudra ģimene. Kristīgo vērtību aizstāvība masu mediju pasaulē" aicina ļaudis aizsargāt savus bērnus no mūsdienu ASV kultūras toksiskā iespaida.

Grāmatas 10. nodaļā, kuras pārstāstījums šeit lasāms, īsi un saprotami apskatīta kultūrmarksisma vēsture, kuru ir svarīgi zināt ne vien kristiešiem, bet arī visiem tiem, kam rūp sava garīgā veselība un savas latviskās identitātes nosargāšana.

Kaut kad pēdējā pusgadsimta laikā kāds ir nozadzis mūsu kultūru. Vēl tikai pirms 50 gadiem Amerika bija lieliska zeme. Tā bija droša, piedienīga un pieklājīga. Bērni ieguva labu izglītību arī publiskajās skolās. Vidusšķiras ģimenes bija pietiekoši nodrošinātas, lai māmiņas varētu palikt mājās ar bērniem. TV raidījumi atspoguļoja tradicionālās vērtības.

Nu Amerika ir kļuvusi par nejauku vietu, tik ļoti atšķirīgu no tiem laikiem, ka daudzi te jūtas kā kādā sliktā ārzemju valstī. Vai tas tā vienkārši "gadījās"?

Kas notika, ka Amerikas tradicionālā kultūra, kam bija daudzu paaudžu dziļas saknes, īsā laikā tika aizvietota ar ideoloģiju. Lai saprastu, kurš nozaga mūsu kultūru, mums jāapskata "politkorektuma" vēsturi

AGRĪNĀ MARKSISMA TEORIJA

Pirms Pirmā pasaules kara marksistiskā teorija paredzēja, ka, ja Eiropā kādreiz izceltos karš, strādnieku šķira katrā Eiropas valstī raisītu sacelšanos, gāztu savu valdību un izveidotu jaunu, komunistisku Eiropu. Bet tad, kad izcēlās karš, tas nenotika. Katrā Eiropas valstī strādnieki kopā ar citiem pilsoņiem cīnījās pret savas valsts ienaidniekiem. Visbeidzot, 1917. gadā Krievijā notika komunistu revolūcija. Bet mēģinājumi izplatīt šo revolūciju uz citām valstīm neizdevās, jo strādnieki to neatbalstīja.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā marksisma teoretiķi uzdeva sev jautājumu - kas ir nogājis greizi? Būdami labi marksisti, tie nevarēja pieņemt, ka marksisma teorija būtu kļūdaina. Un divi vadošie marksistiskie intelektuāļi - Antonio Gramši (Antonio Gramsci) Itālijā un Ģērģs Lukāčs (Georg Lukács) Ungārijā (Lukāčs tika uzskatīta par visizcilāko marksisma domātāju aiz paša Marksa) vienlaikus, neatkarīgi viens no otra sniedza šādu atbildi: Rietumu kultūra un kristīgā reliģija ir tik ļoti apstulbinājusi strādnieku šķiru, ka komunisma revolūcija Rietumos nav iespējama, kamēr tās abas nav iznīcinātas. Šis mērķis, kas izveidojās kultūrmarksisma sākumā, nav mainījies.

JAUNĀ STRATĒĢIJA

Gramši lieliski izklāstīja kristietības un Rietumu kultūras iznīcināšanas stratēģiju un tā ir izrādījusies ļoti veiksmīga. Tā vietā, lai aicinātu uz tūlītēju komunistu revolūciju, tādu kā Krievijā, viņš uzskatīja, ka Rietumu marksistiem vajag pārņemt politisko varu tikai pēc "ilgtermiņa ceļa caur institūcijām" - skolām, plašsaziņas līdzekļiem, pat baznīcām, caur katru institūciju, kas varētu ietekmēt kultūru. Un "ilgtermiņa ceļš caur institūcijām" ir tas, ko Amerika ir piedzīvojusi, jo īpaši kopš sešdesmitajiem gadiem. Par laimi Musolīni saskatīja Gramši plānos briesmas un apcietināja viņu. Viņa ietekme nebija liela līdz pat 1960. gadam, kad tika jaunatklāti viņa darbi, jo īpaši "Cietuma piezīmes".

Ģērģs Lukāčs bija ietekmīgāks. 1918.gadā viņš kļuva par kultūras komisāra vietnieku neilgajā Bela Kuna vadītā boļševiku režīma laikā Ungārijā. Tad ar devīzi "kas mūs glābs no rietumu civilizācijas?", viņš ieviesa "kultūras terorismu." Viena no tā galvenajām sastāvdaļām bija ieviest seksuālo izglītību Ungārijas skolās. Lukāčs saprata, ka, ja viņš varētu iznīcināt valstī pastāvošo tradicionālo seksuālo morāli, tad viņš būtu spēris milzu soli tradicionālās kultūras un kristīgās ticības iznīcināšanā.

Turoties tālu no Lukāča "kultūras terorisma", Ungārijas strādnieki bija tik neapmierināti, ka tad, kad Rumānija iebruka Ungārijā, tie necīnījās par Bela Kuna valdību, un tā krita. Lukāčs pazuda, bet ne uz ilgu laiku. 1923 viņš parādījās "marksisma studiju nedēļā" Vācijā, programmā, ko finansēja jauns marksists Felikss Veils (Felix Weil), kurš bija mantojis miljonus. Veilu un citus, kas piedalījās šajā pasākumā, fascinēja Lukāča kultūrmarksisms.

FRANKFURTES SKOLA

Veils arī finansēja jaunu ideju laboratoriju Frankfurtes universitātē. Sākotnēji to nosauca par "marksisma institūtu". Kultūrmarksisti saprata, ka spēs būt daudz efektīvāki, ja slēps savu patieso būtību un mērķus. Viņi pārliecināja Veilu dot jaunajam institūtam neitrāli skanošu nosaukumu - "sociālo pētījumu institūts". Drīz tas kļuva pazīstams kā "Frankfurtes skola". Šeit arī tika izstrādāts tas pats politkorektums, kuru mēs pazīstam tagad.

Sākumā institūts strādāja galvenokārt pie tradicionāliem marksisma jautājumiem, tādiem kā strādnieku kustība. Bet 1930. gadā notika būtiskas pārmaiņas. Togad institūta vadību pārņēma jaunais direktors, izcils marksisma intelektuālis Makss Horkheimers (Maks Horkheimer). Horkheimeru bija spēcīgi ietekmējis Lukāčs. Viņš nekavējoties ķērās pie darba, lai virzītu Frankfurtes skolu uz turieni, kur savu celmlauža darbu bija sācis Lukács. Lai kultūrmarksismu varētu attīstīt tālāk par pilna mēroga ideoloģiju.

Šajā sakarā viņš iesaistīja Frankfurtes skolā dažus jaunus biedrus. Iespējams, visnozīmīgākais bija Teodors Adorno, kurš kļūva par Horkheimera visradošāko līdzstrādnieku. Vēl divus psihologus - Ēriku Frommu un Vilhelmu Reihu, kuri veicināja feminisma un matriarhāta teoriju izstrādi, un tolaik vēl jauno Herbertu Markuzi (Herbert Markuse).

KULTŪRMARKSISMA SASNIEGUMI

Ar šo svaigo asiņu palīdzību Horkheimers guva trīs sasniegumus kultūrmarksisma attīstībā. Pirmkārt, viņš lauza Marksa viedokli, ka kultūra ir tikai daļa no sabiedrības "virsbūves", kuru nosaka ekonomiskie faktori. Viņš noteica, ka gluži pretēji, kultūra ir neatkarīgs un ļoti svarīgs faktors sabiedrības veidošanā.

Otrkārt, atkal pretēji Marksam, viņš paziņoja, ka nākotnē strādnieku šķira nebūs revolūcijas aģents. Viņš atstāja atklātu jautājumu par to, kurš varētu spēlēt šo lomu - jautājumu uz kuru 1950. gadā atbildēja Markūze.

Treškārt, Horkheimers un citi Frankfurtes skolas locekļi nolēma, ka, lai iznīcinātu Rietumu kultūru, ir jāsakrusto Markss ar Freidu. Viņi apgalvoja, ka tāpat kā darba ņēmējus apspiež kapitālisms, tāpat Rietumu kultūrā visi cilvēki dzīvo zem psiholoģisko represiju sloga. "Atbrīvot" ikvienu no šīs apspiešanas kļuva par vienu no kultūrmarksisma galvenajiem mērķiem. Frankfurtes skola saprata, ka psiholoģija piedāvā viņiem spēcīgu instrumentu Rietumu kultūras iznīcināšanai.

Šodien, kad Holivudas kultūrmarksisti "normalizē" piemēram, homoseksualitāti, (tādējādi "atbrīvojot" mūs no "apspiešanas"), tie iestrādā TV šovos ilūziju, ka normāls baltais vīrietis ir homoseksuāls. Tā noris psiholoģiskā kondicionēšana - cilvēki absorbē kultūrmarksistu mācības, paši nemaz par to nenojaušot.

Frankfurtes skola Vācijā bija uzsākusi politkorektuma radīšanas darbu. Tad pēkšņi iejaucās liktenis - 1933. gadā pie varas nāca Hitlers un nacistu partija. Tā kā nacisti ienīda marksismu, un, bez tam, Frankfurtes skolā gandrīz visi tās locekļi bija ebreji, tā pilnā sastāvā nolēma atstāt Vāciju. 1934. gadā Frankfurtes skola tika atjaunota Ņujorkā ar Kolumbijas Universitātes palīdzību. Drīz, tā fokusēja savu darbību, kas līdz šim bija vērsta uz tradicionālās Rietumu kultūras Vācijā iznīcināšanu, uz Savienotajām Valstīm.

JAUNAS IZSTRĀDNES

Izmantojot amerikāņu viesmīlību, Frankfurtes skola drīz atsāk savu intelektuālo darbu, lai radītu kultūrmarksismu. Saviem iepriekšējiem sasniegumiem Vācijā, tā pievieno jaunus.

KRITISKĀ TEORIJA

Lai kalpotu savam mērķim - Rietumu kultūru parādīt kā "bezjēdzīgu", Frankfurtes skola izstrādā spēcīgu instrumentu ko sauc par "kritisko teoriju". Kāda bija šī teorija? Teorija bija vienkārša - kritizēt. Pakļaujot katru tradicionālo institūciju, sākot ar ģimeni, bezgalīgai un neatslābstošai kritikai (Frankfurtes skola nekad nebalstīja "par", tikai "pret"), visu tā vilka uz leju. Kritiskā teorija bija pamats "pētījumu" departamentiem, ar ko tagad ir pilnas amerikāņu koledžas un universitātes. Nav jābrīnās, ka šie departamenti ir akadēmiskā politkorektuma augsne.

PĒTĪJUMI AR AIZSPRIEDUMIEM

Frankfurtes skola virknē akadēmisko studiju katru pozitīvu attieksmi pret tradicionālām vērtībām formulēja kā "apdraudējumu", kas kulminēja Adorno ļoti ietekmīgajā grāmatā "Autoritārā personība", kuru publicēja 1950-tajos gados. Tika izgudrota īpaša "F-skala" kas tradicionālos uzskatus par seksuālo morāli, attiecībām starp vīriešiem un sievietēm un jautājumiem, kas skar ģimeni, apzīmēja par fašisma atbalstīšanu.

Šodien termins, ar ko apzīmē ikvienu, kas nepiekrīt politkorektumam, ir "fašists".

DOMINĒŠANA

Frankfurtes skola atkal atkāpās no ortodoksālā marksisma, kas apgalvoja, ka visu vēsturi nosaka tie, kuriem pieder ražošanas līdzekļi. Tā vietā viņi apgalvoja, ka vēsturi noteic tas, kāda ir grupu, kas definētas kā vīrieši, sievietes, rases, reliģijas u.c, vara vai "dominante" pār citām grupām. Dažas grupas, īpaši baltie vīrieši, tiek marķēti par "apspiedējiem", bet citas grupas definētas kā upuri. Upuri automātiski kļūst par "labajiem", apspiedēji par "sliktajiem", tikai ar to, no kādas grupas viņi nāk, neatkarīgi no individuālās uzvedības.

Lai arī būdami marksisti, Frankfurtes skolas locekļi kaut ko ņēma arī no Nīčes (kāds cits, kuru viņi apbrīnoja tradicionālās morāles noliegšanas dēļ, bija marķīzs de Sads). Viņi iekļāva savā kultūrmarksismā to, ko Nīče sauca par visu vērtību pārvērtēšanu. Vienkāršā valodā sakot - visi grēki kļūst par tikumiem, un visi vecie tikumi kļūst par grēkiem. Homoseksuālisms ir laba lieta, bet ikviens, kurš domā, ka vīriešiem un sievietēm ir dažādas sociālās lomas, ir ļauns fašists. Tas ir tas, ko politkorektuma vārdā tagad māca bērniem valsts skolās visā Amerikā. (Frankfurtes skola rakstīja par amerikāņu sabiedrības izglītošanu - nav svarīgi, vai skolēni iemācās prasmes vai faktus. Viss, kas vajadzīgs, ir tas, ka tiem iemāca "pareizu attieksmi" par dažiem jautājumiem.)

MEDIJI UN IZKLAIDE

Adorno vadībā Frankfurtes skola sākotnēji iebilda pret kultūras industriju, ko viņi uzskatīja par masu kultūru. Tad viņi ieklausījās Valtera Benjamina - tuva Horkheimera un Adorno drauga teiktajā, kurš apgalvoja, ka kultūrmarksisms varētu izmantot tādus jaudīgus instrumentus, kā radio, kino un vēlāk arī televīziju, lai psiholoģiski ietekmētu sabiedrību. Benjamina viedoklis dominēja un Horkheimers un Adorno pavadīja Otrā pasaules kara gadus Holivudā. Tā nav nejaušība, ka izklaides industrija šobrīd ir kultūrmarksisma spēcīgākais ierocis.

MARKSISMA UZPLAUKUMS ASV

Pēc Otrā pasaules kara un nacistu sakāves Horkheimers, Adorno un lielākā daļa pārējo Frankfurtes skolas dalībnieku atgriezās Vācijā, kur institūts Frankfurtē ar ASV okupācijas iestāžu palīdzību atjaunoja darbību. Kultūrmarksisms kļuva par neoficiālu, bet visu sabiedrību caurstrāvojošu ideoloģiju Vācijas Federatīvajā Republikā.

Bet Herberts Markūze palika ASV, viņš tulkoja un vienkāršoja grūti saprotamos citu Frankfurtes skolas locekļu akademiskos darbus, lai amerikāņi tos varētu viegli uztvert. Viņš savā grāmatā "Erots un civilizācija" izmanto Frankfurtes skolas veikto Marksa un Freida sakrustošanu, apgalvojot, ka, ja mēs "atbrīvotu ne-prokreatīvo Erosu" caur "polimorfo perversitāti", ("liberate non-procreative eros" through "polymorphous perversity"), mēs varētu radīt jaunu paradīzi, kur būtu tikai spēles, nevis darbs. "Erots un civilizācija" kļuva par vienu no galvenajiem Jauno Kreiso tekstiem 1960-tajos gados.

Markūze arī paplašināja Frankfurtes skolas intelektuālo darbu. Jau agrajos 1930-tajos Horkheimers atstāja atklātu jautājumu par to, kas varētu aizstāt strādnieku šķiru kā marksisma revolūcijas aģentu. 1950-tajos gados Markūze atbildēja uz šo jautājumu, sakot, ka tā būtu koalīcija no studentiem, melnādainajiem, feministēm un homoseksuāļiem - kodols studentu nemieros 1960-tajos gados, kā arī citas "upuru grupas" mūsdienu politkorektuma izpratnē. Markūze ņēma vienu no politkorektuma favorītākajiem vārdiem, "tolerance" un deva tam jaunu jēgu. Viņš definēja "atbrīvojošo iecietību" kā toleranci pret visām idejām un kustībām, kas nāk no kreisās puses, un neiecietību pret visām idejām un kustībām, kas nāk no labās puses. Ja jūs dzirdat, ka kultūrmarksisti sauc pēc "iecietības", tad tas nozīmē Markūzes "atbrīvojošo iecietību", (tāpat kā tad, kad tie pieprasa "dažādību", tas nozīmē uniformētu ticību viņu ideoloģijai).

Studentu dumpošanās 1960-tajos, ko galvenokārt izraisīja opozīcija Vjetnamas karam, deva Markūzem vēsturisku iespēju. Kā slavenākais "guru", viņš injicēja Frankfurtes skolas kultūrmarksismu "baby boom" paaudzei. Protams, ka viņi nesaprata, kas tas īsti bija. Jau no pašiem sākuma laikiem Markūze un citi nereklamēja, ka politkorektums un multikulturālisms ir marksisma forma. Bet efekts bija postošs: vesela amerikāņu paaudze, it īpaši universitātēs izglītotā elite absorbēja kultūrmarksismu kā savējo, akceptējot postošo ideoloģiju, kas mēģināja iznīcināt Amerikas tradicionālo kultūru un kristīgo ticību. Šī paaudze, vadot katru elitāro institūciju Amerikā, uztur nemitīgu karu pret visām tradicionālajām institūcijām un nostādnēm. Tie ir lielā mērā uzvarējuši šajā karā. Lielākā daļa no Amerikas tradicionālās kultūras guļ drupās.

PRETOŠANĀS STRATĒĢIJA

Tagad jūs zināt, kas nozaga mūsu kultūru. Jautājums ir - ko mums, gan kultūras konservatīvajiem, gan kristiešiem darīt?

Mēs varam izvēlēties starp divām stratēģijām. Pirmkārt - mēģināt dabūt atpakaļ kultūrmarksistu sagrābtās esošās institūcijas - valsts skolas, universitātes, plašsaziņas līdzekļus, izklaides industrijas un lielāko daļa no galvenajām baznīcām.

Bet viņi gaida, lai tikai mēs mēģinātu to darīt, viņi ir gatavi tam, un tad varētu atklāties, ka mums ir vājas balsis un maz resursu, salīdzinot ar viņējiem, un mēs zaudētu pret viņu labi sagatavotajām aizsardzības pozīcijām. Jebkurš karavīrs var pateikt kas tas gandrīz vienmēr noved pie sakāves.

Ir vēl viena, daudzsološāka stratēģija. Mēs varam nošķirt sevi un savu ģimeni no kultūrmarksistu institūciju kontroles un veidot jaunas institūcijas pašiem sev, institūcijas, kas atspoguļotu un palīdzētu mums atgūt mūsu tradicionālo Rietumu kultūru.

Daudzi no konservatīvajiem jau piedalās kustībās, kas aicina nošķirties no samaitājošās, dominējošās kultūras un rada paralēlas institūcijas kā mājmācības kustība. Līdzīgas kustības sāk piedāvāt alternatīvus citas dzīves aspektus. Ja "Brave New World" devīze ir "Domā globāli, rīkojies lokāli", tad mūsējais ir "Domā lokāli, rīkojies lokāli."

Tādējādi, mūsu stratēģija, lai likvidētu kultūrmarksisma nodarīto postu Amerikai, ir savā ziņā paralēla tai stratēģijai, ko Gramši ieviesa pirms tik daudziem gadiem. Gramši aicināja marksistus veikt "ilgtermiņa ceļu caur institūcijām". Arī mūsu stratēģija paredz, ka tas nenotiks ātri vai vienkārši. Tas būs darbs paaudžu ilgumā - kā tas bija viņiem. Viņi bija pacietīgi, jo viņi domāja, ka "nenenovēršamie vēstures spēki" ir viņu pusē. Vai mēs varam būt tikpat pacietīgi un neatlaidīgi, zinot, ka vēstures Meistars ir mūsu pusē?