Bija skaidrs: ņemam haskiju
Tāpat kā pirms diviem gadiem, sekojot norādēm "Kamanu suņi", nonākam "Lejastrezoru" mājās, kur mūs sagaida Ilze. "Jā, pēdējās divas ziemas mums pamatīgi "iegrieza", taču dzīve turpinās," pie piparmētru tējas krūzes teic haskiju saimniece.
"Tas ir 12 gadus sens stāsts. Reiz kādā žurnālā ieraudzīju haskiju kucēnu bildi. Pat nedomājot par to, ka man kādreiz būs šāds suns, izgriezu attēlu un pieliku to pie ledusskapja. Kad pēc diviem gadiem mājās radās jautājums, ka vajadzētu iegādāties savu suni, sākām domāt – kādu tieši. Tad par sevi atgādināja bilde pie ledusskapja.
Toreiz Latvijā gan pašu haskiju, gan informācijas par viņiem bija ļoti maz. Nezinu, vai tas bija veiksmes stāsts vai liktenis, bet tajā pašā dienā, kad ielūkojos interneta sludinājumos, atradu ziņu, ka tiek pārdoti Sibīrijas haskiju kucēni. Kopā ar kolēģi, kura labi pazīst suņus, aizbraucām pie pārdevēja, un tā mūsu mājās ienāca Vulfa. Tagad viņai ir jau desmit gadi, bet tieši šī suņa dēļ mūsu dzīve sagriezās ar kājām gaisā, jo viņi, tāpat kā zirgi, ir dzimuši, lai skrietu un strādātu," stāsta Ilze, piebilstot, ka haskijus ir izveidojuši čukči, kas dzīvo Sibīrijas ziemeļos.
Taču tad, kad pagājušā gadsimta 20. gados Sibīrijā ienāca padomju vara, haskijus masveidā izšāva, jo saprata, ka ziemeļnieki ar suņiem var aizbraukt tik tālu tundrā, ka ar nekādu tehniku nav sasniedzami. Tajā pašā laikā Sibīrijā plosījās suņu mēris, un tā rezultātā haskiju Sibīrijā tikpat kā nepalika. Pēc nostāstiem, kādus 100 dzīvniekus uz Aļasku aizveda zviedru un norvēģu zeltrači, tāpēc haskiji ir izdzīvojuši un kā šķirne pirmo reizi 1931. gadā reģistrēta ASV, no kurienes izplatījusies pa visu pasauli.
Vienmēr gatavs skriet un maz ēd
Ilze skaidro, ka vēsturiski izveidojies tā, ka haskiji noder vieglu kravu, piemēram, pasta vešanai lielā ātrumā.
"Mūsu suņi ziemā pa sniegu sešatā velk kamanas vai divatā – slēpotāju. Slēpošana aiz suņiem ir izteikts komandas darbs, kurā uz pusēm tiek dalīta slodze starp slēpotāju un suņiem. Citādi dzīvnieki ātri piekūst, un tas nav godīgi pret palīgiem.
Savukārt, ja skatāmies pēc pārtikas patēriņa, tad jebkura sugas suņa uzturēšana nav lēta. Taču Sibīrijas haskijiem tīri ģenētiski ir nepieciešams trīs reizes mazāk barības nekā citiem tāda paša auguma suņiem. Senos aprakstos par eskimosu dzīvi uzzinām, ka suņa dienas pārtikas deva bija apmēram sērkociņu kastītes lieluma roņa tauku gabaliņš, taču suns vēl spēja pavilkt kamanas. Protams, mūsu suņi tik pieticīgi baroti netiek, taču cilvēku barību viņi nedabū, jo tur ir klāt daudz tādu vielu kā, piemēram, cukurs, sāls un pipari, kas viņiem neder," atklāj haskiju saimniece.
Labā formā jābūt gan suņiem, gan saimniekam
Sacensībās, suņu pajūga kamanās iejūgti, haskiji pirmos piecus trases kilometrus veic ar ātrumu virs 30 kilometriem stundā sākumā. Tad tas nokrītas līdz apmēram 25 kilometriem stundā. Garākās distancēs suņu pajūga darba ātrums ir aptuveni 15 kilometri stundā. Ātrumu var regulēt ar bremzēm. Komanda "stop" pirmos desmit, piecpadsmit kilometrus nedarbojas. Kamanām ir enkurs. Pirms tas nav izmests, izkāpt nedrīkst. Līdz ko suņi jutīs, ka var brīvi skriet tālāk, viņi to arī darīs.
"Bezsniega periodā atkarībā, kādām sacensībām jāgatavojas, sešus suņus sajūdzu velokamanās, un dodamies uz mežu. Ja startēju individuāli, pielieku vienu vai divus suņus priekšā velosipēdam. Vasarā, ja gaisa temperatūra nepārsniedz +16 grādus, braucam uz mežu agri no rīta. Tā ir kritiskā temperatūra. Augstākā temperatūrā skriešana sunim nozīmētu to pašu, ko mums skriet ar biezu kažoku mugurā. Tad no Jāņiem līdz augusta otrajai pusei suņiem ir brīvlaiks, jo gaisa temperatūra tad parasti turas virs pieminētājiem +16 grādiem.
Taču, lai piedalītos sacensībās, kas sezonas laikā notiek ik pa divām nedēļām, ir vajadzīga ļoti liela pacietība, mīlestība uz dabu un suņiem, jo jebkuros laika apstākļos iznāk pavadīt ļoti daudzas stundas mežā. Ja gatavojamies augsta līmeņa sacensībām, tad treniņi ir piecas, sešas reizes nedēļā. Ja sacensības nav gaidāmas, tad vienkārši, lai izkustētos, izskrienamies trīs reizes nedēļā.
Es pati, lai suņus varētu valdīt, sevi formā uzturu visu laiku, kaut vai braucot ar velosipēdu uz darbu Vecrīgā. Ar "valdīšanu" es domāju tīri fizisku spēku. Protams, cilvēks stāv pāri bara hierarhijai, bet suņi zina katrs savu vietu un lomu barā. Bet, domājot par sešu suņu pajūgu novaldīšanu, tad tīri fiziski tas patiešām nav viegli. Ja gadās nokrist, nedrīkst palaist pajūgu vaļā, bet jāšļūc pa sniegu vai zemi līdzi, kamēr suņi apstājas. Tāda komanda kā "stāt!" sevišķi distances sākumā nedarbojas, jo vilcējiem galvenais ir skriet uz priekšu. Spēku un izmanību vajag arī tāpēc, lai, piemēram, pagriezienos negūtu traumas."
Ilze uzsver: visas kļūdas, kas tiek pieļautas, ir braucēja, nevis suņu kļūdas. Lai par to pārliecinātos, tomēr esot jāpagaida līdz sniegotai ziemai. Protams, arī vasarā var izmēģināt spēkus kanikrosā, baikdžoringā, skūteringā un braukšanā ar kartu. Tie, kas nevar sagaidīt sniegu, ņem suņus un brauc uz Somiju.
Iepriekš:
Ziemeļu vilinājums – haskiju pajūgā, un aidā!
Ilze Dombrovska un Vulfa. "Haskijs ir intraverts un vienpatīgs suns. Viņam patīk tikai savs bars, un arī cilvēku uzmanība viņam ne visai interesē, tāpēc ne katrs var būt haskija saimnieks,” teic Ilze.
