Piemēram, mūsu Austrumu kaimiņš izmanto diskusiju kā ieroci, un tikai. Jo Austrumu kaimiņa mērķis nav godīga viedokļu apmaiņa, bet gan savu interešu uzspiešana. Ja pretējā puse turpina godīgu sarunu, tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir – vieni panāk savu interešu realizāciju, bet otrie… var turpināt risināt sarunas jau no zaudētāja pozīcijām.
Līdzīgi ir ar dažādiem lobijiem. Pastāv t.s. "salami taktika", ko izmanto gadījumos, kad nepieciešams panākt kādas revolucionāras izmaiņas, kuras uzspiežot, uzreiz tiktu panākta sabiedrības pretestība un vainīgā atmaskošana. Tāpēc vispirms cilvēkus pārliecina, ka piedāvājums nav nekas šausmīgs, bet tas jāuztver tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un tā uz priekšu. Aktuāls piemērs ir LGBT ideologu darbība, mēģinot pārliecināt sabiedrību par "partnerības" milzīgo nepieciešamību, kas automātiski novestu pie tālākajiem soļiem, kuru galarezultāts būtu tradicionālās ģimenes tiesiska devalvācija.[1]
Iedomāsimies… hipotētisku situāciju. Ir varas centri, kam ļoti nepatīk nacionālas valstis, un nacionālas identitātes tiek uzskatītas par novecojušu parādību, kuras drīzāk jālikvidē kā "tumsonības" avoti, kas turklāt traucē Rietumu pasauli pārvērst par globālu lielveikalu.
Protams, ja tiktu prezentēts plāns, kas paredz, ka mononacionālu valstu pamatiedzīvotāji ir jāaizvieto ar citiem, vai vismaz "jāatšķaida" ar iebraucējiem, sabiedrības protests būtu milzīgs. Tāpēc tas notiek pakāpeniski, kā, piemēram, Rietumeiropā, kur tagad jebkādi protesti pret imigrāciju tiek apzīmogoti kā "rasisms", un "rasistam" nevar būt nekādas tālākās izaugsmes iespējas. Rietumeiropas valstis taču ir senas imigrācijas valstis, vai ne?
Nē! Līdzīgi kā Latvijā šobrīd, arī Rietumeiropā multikulturālisms tika ieviests pēc "salami taktikas". Šeit ir konstatējami vairāki etapi.
Pirmajā posmā Rietumeiropā tika ievesti tikai ārzemju strādnieki, lai palīdzētu atrisināt pēckara ekonomiskās grūtības. Tādu ārzemju strādnieku skaits, kuri nāca no trešajām pasaules valstīm laikā no 1960. līdz 1970. gadam, pieauga no 2.5 līdz 5.4 miljoniem. 1973. gadā skaits sasniedza jau 6.3 miljonus, bet turpmāk sāka kristies.[2]
Strādnieki tika ievesti ar skaidri definētu nolūku tos nodarbināt uz neilgu laika posmu, bet pēc tam nomainīt ar rotācijas sistēmu. Šāda rotācijas sistēma nekad netika ieviesta… Viens no iemesliem – uzņēmējiem nebija izdevīgi apmācītus imigrantus nomainīt ar nepieredzējušiem. [3] To, protams, neviens sākumā nevarēja (vai negribēja) iedomāties.
Tomēr kopējais imigrantu skaits turpināja augt. Šķiet savādi, jo strādnieku skaits taču vairs nepieauga. Jāsaprot, ka šajā posmā sāka parādīties jauni argumenti, kāpēc Rietumeiropai ir jāuzņem imigranti, t.s. "ģimeņu apvienošana" jeb imigrācijas "feminizāciju".[4] Kamēr strādnieki uzturējās Rietumeiropā kā viesi, viņi centās piemēroties pastāvošajai kultūrai, taču ar ģimeņu apvienošanos un pastāvīgu nometināšanos sākās viņu izcelsmes zemju morāles un uzvedības pārcelšana uz Eiropu.[5]
Vienlaicīgi aktivizējās kreiso ideoloģiju pārstāvji, kas šādus procesus sāka dēvēt par Eiropai vēlamiem un sāka "svinēt dažādību". Dažādas sabiedriskās organizācijas iestājās par šo procesu paātrināšanu, par multikulturālisma idejām un lielākām imigrantu tiesībām. Par to, ka sākotnējā imigrācija bija paredzēta tikai kā pagaidu risinājums, jau neviens vairs nerunāja. Tas viss notika par spīti formāliem nelegālās imigrācijas ierobežojumiem, kuri neīstenojās, jo mērķis nekad nebija ierobežot šos procesus.
Ko varam secināt? Pirmkārt, jebkādi šobrīd sauktie skaitļi, kuri mainās ar katru dienu, piesolītās naudas summas par katru uzņemto bēgli, solījumi, ka tas ir tikai pagaidu risinājums, kas neatstās ilgstošas sekas uz mūsu valsts nākotni, ir jāuztver tikai kā taktiski soļi, kuru galamērķi mēs nevēlamies pieredzēt. Tātad vispār sākt diskutēt par to, cik tūkstoši vai simti un uz kādiem nosacījumiem, ir pirmā kļūda. Argumenti mainīsies pēc nepieciešamības, bet tie vienmēr būs ļoti emocionāli konstruēti un aicinās mūs atvērt savas sirdis citu zemju cietējiem… vispirms vieniem, pēc tam nākamajiem.
Tieši tāpēc, otrkārt, mums jākļūst imūniem pret apziņas manipulācijām. Nekorekta vēstures faktu piesaukšana (pēc kuriem iznāk, ka kolektīvais lepnums ir tumsonība, bet kolektīvais kauns ir progresīvi); apvainošana rasismā – ne tikai par individuāliem izgājieniem, bet nu jau kā visas valsts vaina[6] u.c. metodes, kas vērstas uz emocionālu reakciju izsaukšanu, ir atklāti jāsauc par nekorektām. Par to, vai uzņemtie bēgļi ir tiešām politiski bēgļi vai laimes meklētāji, vai tās ir ģimenes vai nākamie ISIS kaujinieki, to var spriest tikai no faktiem, nevis no aizkustinošām bildēm un saukļiem.
Ja būsim gudri, neietekmējami un spēsim racionāli paskatīties uz dažādiem statistikas datiem un Rietumeiropas "lielisko" pieredzi trešās pasaules imigrantu integrēšanā, tad vairums diskusiju ļoti ātri atkrīt. To arī novēlu – tikai veselo saprātu un vēlmi saglabāt mūsu Latviju.
[1] Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika, Baiba Rudevska, Dr.iur., 2015
[2] Dearden, S. Immigration Policy in the European Community. P. 5
[3] Pflegerl, J. Family and migration. Research developments in Europe: a general overview. P. 11
[4] Geddes, A. The politics of migration and immigration in Europe. London: Sage Publ., 2003. P. 17
[5] Ben-David, E. Europe’s Shifting Immigration Dynamic. Middle East Quarterly, 2009, Spring, P. 15‑24.
[6] http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/ralfs-eilands-latvija-ir-rasistiska-valsts.a131536/