Dīvaini ir tas, ka šīs visnotaļ konstruktīvās aktivitātes izsaukušas kritiku no galēji liberāli orientētu aprindu puses (sk. Ivetas Kažokas rakstu portālā politika.lv). Kā atbilde pārmetumiem par ultrakonservatīvismu, tapusi 11. Saeimas priekšsēdētājas biedres Ingas Bites publikācija, ko pārpublicējam, lai rosinātu lasītājus domāt, diskutēt un izteikties par šo patlaban Latvijai vitāli svarīgo problēmu.
Par ultrakonservatīvismu un dzīves vērtībām. Autore: Inga Bite, Mg. iur., 11. Saeimas priekšsēdētājas biedre
Ir vērtības, kuras tiek aizstāvētas, ir spēkā un darbojas visās reliģijās un filozofijās. Tāds ir, piemēram, I. Kanta kategoriskais imperatīvs. Un tāds ir arī pienākums godāt savu tēvu un māti, saknes, dzimtu, pirmsākumu vai tamlīdzīgi. Ņemot vērā šo vērtību plašo izplatību, tās var uzskatīt par vispārcilvēciskām – tādām, kuras stāv pāri laikam un telpai.
Vēl kāda vispārzināma patiesība ir tā, ka cilvēkiem ir vieglāk vienoties PRET kaut ko, nevis PAR. Tomēr fakts, ka kaut kas ir grūtāk nenozīmē, ka tas ir neiespējami.
Līdzīgi ir ar pēdējā laikā organizētajām konferencēm, kas saistītas ar ģimenes vērtību aizsardzību. 17. aprīlī tāda notika Saeimā, bet 17. maijā – Rīgas domē. Arī Juristu dienu ietvaros notika ģimenes vērtību aizsardzībai veltīti pasākumi. Diemžēl, ģimenes vērtību popularizēšana daļā sabiedrības kļūdaini tiek uztverta kā vienošanās PRET – pret tiem, kas savas izvēles vai apstākļu spiesti nevēlas vai nevar izveidot "dabīgu" jeb "tradicionālu" ģimeni, kurā būtu vīrs, sieva un bērni. Taču šoreiz tā nav vienošanās PRET. Šoreiz tā ir vienošanās PAR. PAR to, ko mēs vēlamies redzēt kā savas sabiedrības kodolu. Jo, lai cik liberāli mēs nebūtu, elementārai sabiedrības spējai turpināties ir nepieciešama vīrieša un sievietes savienība – neatkarīgi, kādā veidā un formā.
Vēlamais no esošā neizbēgami realitātē atšķirsies. Vēlamība, lai visi pensionāri novecotu aktīvi, nediskriminē tos, kuri veselības stāvokļa dēļ to nespēj. Vēlamība, lai visiem bērniem būtu pieejams bērnudārzs nediskriminē tos vecākus, kuri savus bērnus vēlas audzināt mājās. Vēlamība, lai cilvēki uzturā nelietotu „kolu un čipšus" nediskriminē tos, kuri šos produktus vēlas lietot. Līdzīgi, vēlamība, lai Latvijā būtu pēc iespējas vairāk tradicionālu ģimeņu nekādi nediskriminē cita dzīvesveida piekritējus. Vai šādu vēlamību var uzskatīt par ultrakonservatīvu? Vai varbūt par atgriešanos pie vispārcilvēciskās vērtības godāt savu tēvu un māti (lai kādi tie arī nebūtu)?
Konferences ir noslēgušās ar aicinājumiem valstij nākt pretī ģimenēm ar bērniem. Šajos aicinājumos nav nekā fundamentāli jauna. Palielināts finansējums demogrāfijas politikai, palielināts neapliekamais minimums par apgādājamām personām, pilnvērtīgas izglītības nodrošināšana maznodrošinātām ģimenēm, psiholoģisks atbalsts nepilnām ģimenēm, aizbildņiem un audžuģimenēm, un – jā – ģimenes noteikšana par vērtību. Netiek paredzētas īpašas privilēģijas laulībā esošajiem, netiek noniecināti ārpus laulības dzimušie vai priviliģēti laulībā dzimušie. Nedomāju, ka tas ir margināli. Vispārcilvēciski gan. Tāpat kā dzīvības (tajā skaitā nedzimušas) aizsardzība, kur papildus pārdomu laikam tiek paredzēti arī citi atbalsta pasākumi – gan praktiski, gan psiholoģiski. Un šeit nav runa par gadījumiem, kad tiek apdraudēta sievietes veselība vai dzīvība.
Runājot par radio, TV un skolām – augstāk minētajā vēlamībā ietilpst tikai elementāra līdztiesība, kas taču ir katras demokrātiskas sabiedrības pamats. Proti, ģimenisko vērtību atspoguļošana tikpat lielā mērā kā citu. Piemēram, skolu mācību grāmatās. Par dzīvi laulībā tikpat daudz kā par seksu. Par bērnu audzināšanu – tikpat cik par kontracepciju. Ja paskaitītu vārdus vai rindkopas skolu mācību grāmatās, pirmos minētos mēs tur diez vai atrastu vispār. Līdzīgi arī radio un TV – lai gan, protams, grūtāk izmērāmi. Un šeit es nedomāju rožaino romantiku vai teatrālo traģismu, kas skatāms ziepju operās un tām līdzvērtīgās filmās. Šeit es domāju dzīves realitāti – ar problēmām un to risinājumiem, grūtībām un to pārvarēšanu. Piemēram, filma "Fireproof", ko šajā kontekstā iesaku visiem noskatīties.
Lai arī sabiedrība ar katru paaudzi kļūst liberālāka, tomēr zināms ir arī tas, ka sabiedrības attīstība nav lineāra, bet spirālveida. Tas nozīmē, ka mūsdienu liberālajā sabiedrībā tomēr ir iespējams atgriezties pie pamatvērtībām – vienkārši citādā formā. Laulājoties un saglabājot laulību nevis materiālu, bet garīgu iemeslu dēļ. Palīdzot otram cilvēkam nevis verdzības vai kalpības, bet cieņas dēļ. Apzinoties savu brīvību un izmantojot to atbildīgi. Mazliet triviāls, tomēr uzskatāms piemērs. Veikalā ir nopērkami cīsiņi, kuru sastāvā ir 100% gaļa un cīsiņi, kuru sastāvā ir 100% soja. Un daži desmiti gradāciju pa vidu. Mēs esam brīvi izvēlēties jebkurus no tiem, taču iesakām izvēlēties veselīgākos. Un tādus arī iekļaut skolu ēdienkartēs. Kas neizslēdz iespēju cilvēkam savām pusdienām tomēr izvēlēties arī jebkurus citus. Būt liberālam nozīmē pieļaut visplašākās izvēles iespējas. Tomēr sava izvēle ir jāizdara katram pašam. Rēķinoties ar sekām. Viss man ir pieejams, taču ne viss man der.
Brīvas izvēles esamība gan šodien, gan nākotnē, nav ne apšaubāma, ne noliedzama. Taču es no sirds ceru, ka fiziski un emocionāli veselīgas attiecības, ģimene un bērnu radīšana dabīgā ceļā vēl nav marginālas vērtības, kam vieta kādā muzejā. Es neesmu PRET. Es esmu PAR. PAR to, lai cilvēciskums, līdzcietība, izpalīdzība un ģimene būtu vērtība gan tajā laikmetā, kurā dzīvoju es, gan vēl vismaz tajā, kurā dzīvos mani bērni. Sabiedrības vēlmi saglabāt šīs vērtības apliecina kaut vai tādas nominācijas kā "Latvijas lepnums" un "Gada cilvēks". Kamēr mēs visas Latvijas priekšā novērtējam šādus varoņus, vispārcilvēciskās vērtības vēl nav marginālas.