Lai to pilnīgi izprastu, nelīdz pat Umberto Eko darbi par šo tēmu. Skaidrs, ka cilvēkiem patīk visu kategorizēt, bet diez vai ir pareizi uz pasauli tā skatīties, visu vienkārši sašķirojot – šis labs, tas slikts, šis skaists, tas neglīts.
Dienasgrāmatā rakstīts: "Bet ziniet, skaistums patiešām, patiešām nāk no iekšienes – vienmēr. Ir cilvēki, kas to pamana, un ir, kas nekad to neuzzinās, jo ir pārāk koncentrējušies uz ārējo. Mini eksperiments tagad: iedomājies savas mammas seju. Un tagad pasaki – skaista vai neglīta. Noliec blakus Madonnu kā atskaites punktu. (Es nedomāju kādu no Rafaela madonnām, bet gan to piecdesmitgadīgo tanti, kas joprojām lēkā pa skatuvi un dzied par seksu.) Skaista vai neglīta? Un zini, ja tu neuzskati, ka tavas mātes seja ir skaistākais, ko tu vispār šajā pasaulē esi redzējis, tad tev ir nopietnas problēmas. Un man vienalga, ko stāsta spīdīgajos žurnālos vai zinātniskajos pētījumos – manai mammai ir visskaistākā seja pasaulē."
Pēc šādiem vārdiem visi Vonnegūti un Sent-Ekziperī var kapā riņķī griezties, bet šis ir skaistākais, ko var uzrakstīt un veltīt savai mammai – labākajai un skaistākajai. Ir teksti, kurus gribētu būt sarakstījis pats. Šis ir viens no tiem. Bet labi, ka ir vēl kāds, kas līdzīgi sajūt un domā. Un uzliek to uz papīra.
Šis lai būtu veltījums visām mammām, kas mūs mīlējušas un lolojušas un turpina to darīt bez nosacījuma.