Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tas ir tieši tas, kas visvairāk nepieciešams cilvēkam, kurš par savu identitāti domā seksuālās iekāres kategorijās, sak, manas iekāres ir mana identitāte. Cik skumji!

Mēs, cilvēki, esam apbrīnojamas būtnes. Arī mūsu ministrs Edgars. Mūsu sasniegumi ir apbrīnas vērti, mūsu prāta spējas, mūsu emociju gamma, mūsu gribasspēks un radošais gars, mūsu pašaizliedzība, drosme, nesavtība, draudzība, humors utt. Mēs esam bērni un vecāki, laulātie, draugi un radi, pilsoņi, amatpersonas un daudz kas cits. Tās visas ir mūsu identitātes, mūsu lomas dažādās dzīves situācijās. Seksuālās preferences nav mūsu identitāte.

Arī mūsu ministram Edgaram ir daudz identitāšu, ar ko lepoties. Arī viņš ir cilvēks ar lielo burtu, dēls, ģimenes loceklis, draugs, amatpersona – ministrs, kuram uzticēta tik liela atbildība. Un te pēkšņi – "esmu gejs". Nav jāpiesauc kristīgais pasaules skatījums, kurā ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bezgala vērts Radītāja acīs, lai saprastu, ka ikviens cilvēks ir daudz, daudz vairāk nekā viņa seksuālās tieksmes. Cik žēl, ja kāds par sevi domā tik primitīvās kategorijās!

Kāds posts tai sabiedrībai, kura ir pieļāvusi, ka cilvēks tiek padarīts par savas iekāres vergu. Sabiedrības nemainās vienā dienā. Kā gan nonācām tik tālu? Kad noticējām meliem, ka seksuālā visatļautība ir patiesas brīvības pazīme? Ka brīvība ir tad, kad iekāres valda pār mums, nevis mēs pār savām iekārēm. Tajā brīdī tika nospiesta "sarkanā poga" mūsu nācijas iznīcināšanai. Sāpīgā ironija ir tā, ka mēs paši nospiedām šo pogu un vēl arvien turpinām to darīt.

No pieredzes zinām, kas notiek, ja ļaujam varu savām iekārēm, lai kādas tās būtu. Cilvēki cieš, mēs ciešam, mūsu tuvie cieš, sabiedrība cieš. Nu jau 25 gadus sējam iznīcību, celdami nepelnītā godā mūsu iekāres, un arī pļaujam iznīcību: izjukušas laulības, sagrautas ģimenes, salauztas sirdis, izpostītas dzīves, bērni, kurus vecāki upurējuši savām iekārēm, zudusi ticība labajam...

Reti kura ģimene no tā pasargāta. Ministrs Edgars ir tikai viens no nelaimīgajiem, kurš kā Stokholmas sindroma upuris savā neprātā aizstāv savu pāridarītāju. Un ko šie meli maksājuši Latvijai? 25 [ne]brīvības gados esam sarukuši par 25 procentiem!

Kā izrāpties no šīs bedres? Neapstrīdama realitāte ir tā, ka indivīdu un sabiedrības ilgtermiņa labklājība ir atkarīga no stiprām ģimenēm. Pētījumi atkal un atkal apliecina, ka stabila tradicionālā ģimene ir izmērāmi (!) vislabvēlīgākā institūcija gan vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem, gan visai sabiedrībai kopumā.

Būsim gudri! Vismaz centīsimies. Sapratīsim, ka mūsu sabiedrības problēma nav dažos nelaimīgajos, kuru pretdabiskās iekāres viņus pazudina. Problēma ir tā, ka mēs kā sabiedrība esam kapitulējuši seksuālās brīvības propagandai.

Un ir tikai viens risinājums – saprast, ko viedi cilvēki visos laikos ir sapratuši, proti, laime, prieks un miers nav atrodami iekāru verdzībā, bet uzticības un pašaizliedzīgas mīlestības piepildītās ģimenes attiecībās. Ja vēlamies, lai Latvijai un mūsu bērniem būtu nākotne, tieši tām būtu jābūt gan mūsu valsts, gan sabiedrības prioritātei numur viens.

Ja ministra Edgara "iznāciens" būs palīdzējis mums pavirzīties kaut soli tuvāk šai patiesībai, viņa upuris nebūs veltīgs.