20.10.2014 14:40

Kas svarīgāks – saturs vai iepakojums?

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Ir pagājušas 12. Saeimas vēlēšanas, un partiju cilvēki domā, kā taisnīgāk sadalīt ministru portfeļus. Uz vēlētājiem tas vairs īpaši neattiecas, lai gan interesanti būtu zināt, kurš, piemēram, būs veselības ministrs.

Neviena partija šo posteni tā īsti nekāro, un, cik nu pazibējis medijos, Zaļo un Zemnieku savienība, ja tai tiktu uzticēts veselības ministra postenis, šim amatam virzīs uzņēmēju no aptieku biznesa Gunti Belēviču, kurš pa dažādiem ceļiem jau gadiem ir mēģinājis tuvoties varas augstumiem. Beidzot viņam ir paveicies. Par citām kandidatūrām vēl nekas dzirdēts nav. Šo amatu tā kā gribētu medicīnai tuvais Mārtiņš Šics, bet viņš ir partijā, kuru koalīcijā pagaidām neņem.

Bet kā šajā ziņā ir citur Eiropā? Zviedrijā, kā vēsta interneta avoti, par jauno veselības ministru kļuvis 29 gadus vecais sociāldemokrāts, profesionāls politiķis Gabriels Vīkstrēms. Līdz ar jauno amatu viņš ieguvis fanu klubu, kuri sociālajos tīklos, aplūkojot viņa fotogrāfiju, jūsmo par ministra izskatu. Jaunais politiķis īpaši patīkot sievietēm un portālos tiek saukts par "izskatīgo ministru".

Citāda aina ir Beļģijā. Tur par veselības ministri iecelta 52 gadus vecā Megija de Bloka, kura 25 gadus praktizējusi kā ārste. Iepriekšējā valdībā M. de Bloka bija imigrācijas lietu ministre un panāca, ka gandrīz uz pusi ‒ no 27 tūkstošiem 15 tūkstošiem gadā ‒ samazinājies patvēruma pieprasījumu skaits Beļģijā. Tautas mīlētās politiķes vārds izskanēja arī diskusijās par nākotnes premjerministra kandidātiem. Taču, kad nācija, kas cieš no liekā svara, uzzināja, ka 130 kilogramus smagā kundze būs veselības ministre, sacēlās liels troksnis: šādam darbam viņa esot pārāk apaļīga. "Es zinu, ka neesmu nekāda modele, bet jāskatās nevis uz "iepakojumu", bet to, kas cilvēkam iekšpusē," atteikusi Megija de Bloka.

Latvijā valdības veidošanu aizēno skandāls, ko radījusi iespējamā balsu pirkšanas akcija Latgalē. Interesanti, ka šajā sakarā jau tiek norādīts, ka mums valstī esot "sociāli neveiksmīgāki slāņi", kuri to vien gaida, lai viņu balsis varētu nopirkt.

Ja kāds politikai pietuvinātais iedrošinās tā sacīt, tad laikam mēs, kas šādus cilvēkus ievēlējuši, nemaz daudz no zviedriem vai Beļģijas iedzīvotājiem neatšķiramies – uzmanību veltām kandidāta izskatam, bet mazāk cenšamies saprast, ko viņš teiks pēc vēlēšanām. Bet nu jau ir laiks četrus gadus apdomāties.