Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Diemžēl ne visiem, kas tur dzīvo, ir iespējas atrast darbavietu turpat novadā vai galvaspilsētā, tādēļ vietējo pašvaldību uzdevums ir rūpēties arī par šiem saviem ļaudīm. Kad nomaļākās vietās prasām cilvēkiem, par ko viņiem kreņķīgs prāts, pirmais stāsts ir par to, ka nav darba. Un tad izgaismojas mazliet absurda situācija, ka pašvaldība, kurai jārūpējas par cilvēkiem, nevar palīdzēt ar pašu galveno, kas viņiem šobrīd vajadzīgs. Sociālais dienests var piešķirt maznodrošinātā statusu un pabalstus, var iekļaut tā sauktajā simtlatnieku programmā.

Nav apspriežams tas, ka cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Bet veci ļaudis, kuri paši pārdzīvojuši ne mazums grūtu laiku, redzot to, ka cilvēki spēka gados pagastu nomalēs nodzeras, saka: "Cilvēkam var iedot zivi, bet viņam var iedot arī makšķeri un pamācīt, kā to zivi noķert. Ar zivi būsi paēdis vienu reizi, bet prasme ķert zivis cilvēku pabaros gadiem."

Par reālu iespēju, kā, līdzībās runājot, cilvēkam zivs vietā piedāvāt makšķeri, aizdomājos Siguldā, kur bijušās autoostas uzgaidāmajā zālē ir ierīkots "Zaļais tirdziņš". Plašajā, gaišajā telpā ar lielajiem logiem un augstajiem griestiem izvietoti jauni, brūni krāsoti koka galdi, kur saimniekiem izlikt savu precei. Aiz tiem stabili soli, kur zemniekiem apsēsties un atpūtināt nogurušās kājas. Telpa ir apsildāma, un cilvēki tajā pasargāti gan no rudenīgajām vēja brāzmām un lietus šaltīm, gan ziemas aukstuma. Cilvēki, kuri mājās saimnieko ar videi draudzīgām metodēm, var nākt uz tirdziņu katru dienu, samaksāt ļoti pieņemamu cenu par tirdzniecības vietu un pārdot gan piena produktus, gan pašu ceptu maizi, augļus, saknes, dārzeņus, kūpinātu gaļu un zivis. Cilvēkiem, kuri izaudzē vairāk, nekā pašiem vajag, te ir iespēja nopelnīt naudiņu, ar ko samaksāt par elektrības un telefona rēķiniem utt.

"Zaļais tirdziņš" atrodas dažu desmitu soļu attālumā no dzelzceļa stacijas un jaunās autoostas, tātad daudziem, kuri vēlas ēst svaigu, laukos audzētu pārtiku, tas ir pa ceļam gan uz darbu, gan no tā. Un apmierināti ir gan zemnieki, gan pircēji.

Siguldas "Zaļā tirdziņa" modelis ļauj realizēt vairākas lietas, par kurām runājam jau gadiem. Pirmkārt, tā ir cieņas izrādīšana un rūpes par cilvēku veselību, kuri godprātīgi dara savu darbu, izaudzējot veselīgu vietējo pārtiku. Viņiem nav jāstāv aukstumā un jādrebinās uz tirgus plača zem klajām debesīm, ko tikai mazliet piesedz jumts virs letes.

Otrkārt, mājražotāju produkcija ir droša, jo vietējie ļaudis cits citu pazīst. Kontrole ir vajadzīga, bet cilvēka godaprātu nevar izkontrolēt, to atspoguļo viņa darbi, un vietējie ļaudis, kuri cits citu pazīst, zina, ar kādu saimnieku ir darīšana. Nerakstītais likums – vīrs un vārds – darbojas spēcīgāk par visiem pārbaužu rezultātiem.

Treškārt, "Zaļais tirdziņš" paver iespēju strādāt un nopelnīt cilvēkiem, kuri prot izgatavot videi draudzīgus amatniecības izstrādājumus. Pierīgas novadu kultūras centros ir visdažādākie hobiju pulciņi, kuros cilvēki atklāj un izkopj savus talantus. Tirdziņš daudziem no viņiem paver iespēju spert nākamo soli – piedāvāt savus izstrādājumus citiem un pārbaudīt, varbūt ir vērts hobiju pamazām pārvērst par ikdienas nodarbi un peļņas avotu. Iespēja regulāri ar savu darbu nopelnīt kaut dažus latus dienā, daudziem varbūt radīs pārliecību, ka par atbalstu, ko viņi saņem no simtlatnieku programmas, gudrāk ir lūkoties pēc makšķeres jeb darbarīka, nevis pēc zivs un aliņa.