Bija iespēja satikties un aprunāties gan ar tiem, kuri paši bija starp tiem diviem miljoniem latviešu, lietuviešu, igauņu un citai tautai piederīgo, kas 1989. gada 23. augustā sadevās rokās, izveidojot 600 kilometru garu ķēdi, gan vēsturniekiem un kultūras darbiniekiem, kuri tagad nodarbojas ar vēl dzīvās vēstures apzināšanu. Toreiz cilvēki visai pasaulei atgādināja, ka šeit – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – Otrais pasaules karš vēl nav beidzies.
Taču toreiz pasaule nebija tāda kā tagad un ne tikai tāpēc, ka nebija mobilo telefonu. Tāpat vēl nebija aizliegta Komunistiskā partija, un nekas īsti neliecināja arī par Padomju armijas un PSRS Valsts drošības komitejas vājumu. Taču neviens, atceroties 23. augustu, neteica, ka viņam būtu bijis bail doties uz lielceļu. Tieši otrādi – it visi Baltijas ceļa dalībnieki atminējās to, cik lepni un pašpārliecināti viņi toreiz devās apliecināt, ka esam pelnījuši atkal dzīvot paši savā, neatkarīgā valstī. Uz 15 minūtēm rokās sadevās smaidoši, par nākotni domājoši cilvēki.
"Tā bija sajūta, kādu nekad vairs nepiedzīvosim. Arī tik vienoti vairs nekad neesam bijuši," atceroties 1989. gada 23. augustu, sacīja Baltijas ceļa dalībnieki. Un tā ir patiesība, jo demokrātija, par ko toreiz iestājāmies, patiesībā nav visaptveroša vienprātība.
Jau tā paša gada rudenī tika nojaukta Berlīnes siena Vācijā, kas ilgu laiku bija Aukstā kara simbols, bet jau pirms tam Polijā vēlēšanās bija uzvarējusi arodbiedrību kustība "Solidaritāte". Patiesībā tikai neilgs laiks bija jāpaciešas līdz mūsu ‒ Baltijas valstu ‒ neatkarībai. Bet nu jau viss, par ko cilvēki toreiz domāja, vismaz daļēji ir piepildījies.
"Šie varētu būt vieni no gaišākajiem svētkiem kaut vai tāpēc, ka tā bija diena, kad izdevās apliecināt, ka mēs neesam tikai noskumusi bārenīšu tauta, bet cilvēki, kam piemīt pašcieņa. Šī ir arī viena no tām reizēm, kad, kaut ko pieminot, varam iztikt bez sēru lentītes pie karoga," sacīja kāda siguldiete.
Tas, kā svinēt savus ar valstiskuma atjaunošanu saistītos svētkus, ir arī pašu rokās. Protams, šādās reizēs bez politikas neiztikt, it sevišķi tagad, kad jau sākušas skanēt Saeimas priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmas. Šādās reizēs, kad katram kandidātam vai sarakstam gribas būt pašam labākajam, par vienprātību labāk pat nedomāt. Bet par prieku tomēr nevajadzētu aizmirst. Un svētki jau būtībā sākas ikviena cilvēka galvā un sirdī.
Pagājušajā nedēļā ar vērienu pieminējām Baltijas ceļa 25. gadadienu.