20.04.2012 12:55

Vai Latvijā notiek masu slepkavības?

Autors  Eva Lūse, žurnāliste*
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Pieminam holokausta upurus, aicinām apturēt zvērības Āfrikā, bet vai nezinām, ka mūsu zemē norisinās kas ne mazāk šausminošs?

Pieminot nacistu okupācijas gados Rumbulā izdarīto masu slepkavību 70. gadadienu, Okupācijas muzejā šonedēļ atklāta izstāde. Tā veltīta visiem aptuveni 70 tūkstošiem Latvijas un 20 tūkstošiem citu valstu ebreju, kas vācu okupācijas laikā nogalināti Latvijas teritorijā.

Džordžs Klūnijs aicina ANO apturēt masu slepkavības Dārfūrā.

Norvēģijas pilsonis Anderss Bērings-Breivīks atzinis, ka sarīkojis apšaudi valdošās Darba partijas jaunatnes nometnē Utojas salā.

Igaunijas pilsonim par masu slepkavības draudu izteikšanu "Facebook" piespriež sešu mēnešu cietumsodu.

Šādi un līdzīgi ziņu visrraksti laiku pa laikam šokē sabiedrību, liekot aizdomāties par dārgāko, kas cilvēkam dots – dzīvību.

Bet vai mūsdienu Latvijā ir iedomājama masu slepkavība? Vai 11 000 cilvēku noslepkavošana gadā ir masu slepkavība vai ne?

Ik gadu Latvijā iznīcina tik daudz cilvēku, cik dzīvo Cēsu pilsētā, taču tas nerada ne šausmas mūsos, ne sensāciju ziņu virsrakstos. Par to tikpat kā nerunā. Kāpēc? Izrādās – tāpēc, ka esam to nosaukuši citos vārdos – par abortu, grūtniecības pārtraukšanu, „tīrīšanu", embrija izņemšanu un tamlīdzīgi. Nevainīgos un patiesību aizklājošos vārdos, kas it kā legalizē mūsu bērnu noslepkavošanu.

Pat tie mediķi, kas iznīcina dzīvību nediskutē par to, vai tas ir dzīvs bērns vai ne. Atbilde ir skaidra – tas ir dzīvs bērns ar pukstošu sirdi un tāds, kas jūt sāpes, kad aborta nazis viņu sagriež vai, izmantojot vakuuma metodi, viņa ķermeni saplosa gabalos. Bet kāpēc ir tik neiespējami to nosaukt par slepkavību – visneaizsargātākā cilvēka slepkavību? Domāju, tāpēc, ka tādā gadījumā lielākajai daļai Latvijas sieviešu būtu jāatzīst – arī es esmu slepkava. Šī baisā patiesība ir skārusi gandrīz katru Latvijas ģimeni – māti, māsu vai sievu. Šajā masu slaktiņā esam zaudējuši brāļus un māsas, meitas un dēlus, savu bērnu māsiņas un brālīšus. Iespējams, arī mans bērns ir jutis sāpes un vairījies no aborta naža (par šādu pieredzi stāsta mediķi: bērniņš līdz pēdējam mūkot no asā priekšmeta un mēginot slēpties dzemdes vistālākajā malā).

Tā ir baisa patiesība, kurai mums nav drosmes paskatīties acīs, tāpēc mēģinām to attaisnot un izlikties, ka viss taču notiek likumīgi. It kā mēs neko sliktu nedarītu. Tādā kolektīvā vainas apziņā turpinām klusēt.

Mums, šajā masu slaktiņā izdzīvojušajiem, ir pienākums to pātraukt. Lai cik smagi mums būtu – mūsu tautai nav cita ceļa izdzīvošanai kā pārtaukt šo dzīvo, bet vēl nepiedzimušo bērnu slepkavošanu. Mūsu tauta dzīvo izšķirošā laikā, iespējams, esam pēdējā paaudze, kas var novērst latviešu izmiršanu – to kas noticis ar citām baltu tautām – prūšiem un jātvingiem. Nevaram vairs aizbildināties ar pabalstu piešķiršanu, ar deklarācijās ierakstītiem lozungiem – tas ir labi, bet tas ir par maz, ja darām to, ko ar mūsu tautu neizdarīja visasiņainākie terori un genocīdi, ja turpinām slepkavot savas tautas nedzimušos bērnus. Valsts atgūtās neatkarības laikā tādā veidā esam zaudējuši vismaz 300 000 bērnu.

*Daļa uzrunas izskanēja konferencē „Par ģimenes vērtību aizsardzību un atbalstu" Saeimā 17.aprīlī.