Laikā, kad kokiem lapas vēl nebija saplaukušas, publiski tika risināts jautājums par to, vai faktiski līdz kliņķim nolaistās Murjāņu sporta internātskolas sporta būves remontēt vai celt jaunu superhalli, kurā tad varētu trenēties Latvijas jaunās olimpiskās cerības. Tika pat nosaukts datums, kad jautājumam jābūt atrisinātam.
Līdztekus gan vienmēr ir bijis cits jautājums: vai šai Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošajai mācību iestādei vispār ir nākotne? Viedokļi, kā vienmēr, bija dažādi. Vieni ir pārliecināti, ka valstī ir pietiekami daudz olimpisko centru, kas sniedz labu labās iespējas bērniem un jauniešiem tuvoties olimpiskajiem rekordiem turpat savā dzīvesvietā. Esam dzirdējuši, ka Siguldā ar pašvaldības atbalstu varētu izveidot Ziemas sporta akadēmiju, jo, piemēram, labākie renesšļūcēji taču pārsvarā ir siguldieši. Ir dzirdēts, ka arī Mālpils varētu dot savu artavu, piemēram, volejbola attīstībā. Tādu runu tepat Pierīgā pietiek.
Ir dzirdēta arī daža laba sazvērestības teorijās smelta versija, proti, kāds bagāts Krievijas pilsonis, lūk, esot nopircis zemes gabalu Murjāņos atpūtas industrijas izvēršanai pie Gaujas, tikai tā skola viņam traucējot. Šādi spriedelējumi gan kritiku neiztur.
Taču no pavasara prātā palikusi aina pēc skolotāju, vecāku un sporta federāciju pārstāvju sapulces, kurā klāt bija gan atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdne Ulrika Auniņa-Naumova un pats Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis.
Sapulce bija tieši tāda, kādas jau šādas sapulces mēdz būt ‒ ar kaislīgām debatēm, āķīgiem jautājumiem, izplūdušiem solījumiem, gatavību tūlīt kaut ko darīt lietas labā un visbeidzot lēmumu vienoties par konkrētiem soļiem kaut kad pārskatāmā nākotnē. Pēc sapulces pagalmā ap kādu slaida auguma augstu sporta funkcionāru pulcējās daži federāciju pārstāvji, un tad no šā pulciņa atskanēja apmēram tāda frāze: "Johaidī, vai tad mēs tos miljonus nevaram paņemt?!" Acīmredzot runa bija par Murjāņu sporta skolas nākotnei apsolīto valsts naudu. Vienlaikus tā bija laba zīme, kas liecināja, ka vismaz kāds ir ieinteresēts skolas nākotnē pat tad, ja lielie projekti ir apturēti.
Bet nu, laikā starp Jāņiem un Pēteriem, atnākušas pavisam citas ziņas. Izrādās, Valsts kontrole secinājusi, ka Murjāņu sporta internātskolas direktors Ēvalds Goba, iespējams, izmantojis skolas autotransportu personiskajām vajadzībām. Un vēl viņš izdevis rīkojumu, nosakot sev piemaksu 20 procentu apmērā no mēnešalgas. Tagad KNAB pārbauda, vai tik tiešām Gobas kungam celtās apsūdzības ir patiesas. Arī Izglītības un zinātnes ministrijā ar direktoru ir neapmierināti, un jau drīz tikšot izsludināts konkurss uz direktora vakanci.
Tomēr viena zeltaina maliņa šo tumšo notikumu mākonī ir. Ja jau reiz augsti vīri ir izrādījuši interesi miljonu apgūšanā, bet skolai esot vajadzīgs jauns direktors, vai tas nenozīmē to, ka Murjāņu sporta skola vēl nav norakstīta?
Ne par vienu Pierīgas novada skolu pēdējā laikā nav runāts tik daudz kā par Murjāņu sporta internātskolu.