Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tā laika sekas joprojām ir jūtamas prokrievisko spēku aktīvajā darbībā, bet daudz vairāk un izšķirošāk – pašu domāšanā, kas nav atbrīvojusies no bailēm būt pašiem, bailēm dziedāt neīsto dziesmu, aiziet pie kāda pieminekļa neīstajā datumā. Brīvība un bailes nav savienojami jēdzieni, tāpat kā dzīvošana un vēlme par katru cenu izvairīties no riskiem.

Diemžēl neo-staļiniskās Krievijas agresija šajā baiļu kultūrā liedz izdarīt pareizos secinājumus. Spriežot pēc dažām TV reklāmām. Ukrainas lielākā kļūda bija tā, ka viņi par maz baidījās un nemēģināja veidot "nacionālo izlīgumu" ātrāk. Tas ir milzīgs zaudējums, ka "nacionālā izlīguma" ideju ir nolaupījuši cilvēki, kas to "pārdod" kopā ar bailēm un īslaicīgiem politiskajiem mērķiem. Tas, kas īstenībā būtu vajadzīgs, ja vēlamies runāt par izlīgumiem, būtu drosme izvērtēt pagātni; drosme būt mums pašiem, būt latviešiem un nebaidīties tagadnē; spēja nākotnes vārdā izmainīt to, ko varam izmainīt sevī, savā valstī, pieņemt neietekmējamo globālajā līmenī un saprast atšķirību.

Vergu ideoloģija
Padomju Savienības totalitārajai sistēmai bija divi bloki. Par fašistisko krievu šovinismu jau esmu rakstījis. Otrs bloks ir komunistiskais totalitārisms. Vergu ideoloģija. "No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām" realitātē vienmēr ir izpaudies kā "iznīcināt spējīgos" un "padarīt katru par nevajadzīgu". Komunisms apelē pie viszemiskākajām cilvēka emocijām – skaudības un mazvērtības. Nāves grēkiem. "Ja man nav, viņam arī nebūs". "Ja man nav paveicies ar dzīves apstākļiem, tad es pasliktināšu tos citiem, pārmainīšu spēles noteikumus tā, lai es, neko sevī nemainot, būtu varas virsotnē". Tā ir komunisma mentalitāte. Kāpēc kļūt labākam, ja varam kļūt "vienlīdzīgi"? Turklāt tas ir daudz grūtāk. Tāpēc "vienlīdzība" kļūst par augstāko vērtību.

Tieksme pēc arvien lielākas "vienlīdzības" nav apturama. Katrs režīms, kas flirtē ar šo ideju, vienmēr ir beidzies ar slaktiņu, kurā pasargāts nav absolūti neviens. Pēc pirmās iznīcinašanas stadijas tiek meklēti jauni ienaidnieki, kuri sevī slēpj potenciālas briesmas sistēmai. Jebkurš, kurš ir labāks. Sarkanie khmeri Kambodžā šāva ikvienu ar brillēm, lai nebūtu inteliģences, ekspluatētāju un jebkurš, kurš izceltos virs pelēcības. Bet nav jāskatās arī uz tik tāliem piemēriem. 1920. gados PSRS dzīvoja 151 410 latviešu. PSRS latviešiem bija savas kultūras biedrības, teātri, ansambļi un laikraksti. PSRS bija 177 latviešu pamatskolas un 17 vidusskolas. Latviešu zemnieku saimniecības bija sakoptas un paši zemnieki – čakli. Bet, nē, viņi nevarēja būt čakli vai talantīgi, viņus atzina par "budžiem" un "kulakiem". 1937.-1938. gadā pirmais "Baigais gads" piemeklēja PSRS latviešus, kuri tika iznīcināti no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam. Desmitiem tūkstošu latviešu tika nošauti un apglabāti nezināmos masu kapos, kultūras autonomija tika likvidēta, bērni nošķirti no vecākiem un ievietoti bērnu namos. Izrauti ar saknēm. Tas bija sākums tam, kas vēlāk notika Latvijā un to nedrīkst aizmirst. Starp citu – ja kādam latviešu politiķim atkal uznāk drosme cīnīties par kaut kādu vēsturisko īpašumu atgūšanu, tad, lūdzu, sāksim ar latviešu īpašumiem Krievijā!

"Baigais gads" – traģēdijas eksports
Kad cilvēki ir padarīti par vienlīdzīgām nullēm pašu zemē, tad arī blakus esošās tautas tiek apdāvinātas ar traģēdiju un noziegumiem. Visa Krievijas un PSRS vēsture ir šāda mesiānisma uzbāzība apkārt esošajai pasaulei, kas, ticiet vai nē, prot saimniekot un dzīvot daudz labāk par Krievijas varu! Taču arī Krievija vēlas nolaist pasauli līdz savam līmenim, lai tajā valdītu. Kad okupanti ienāca Latvijā, viņu pārsteigumam par preču daudzumu veikalos nebija gala. Ir arī stāsti par Krievu virsnieku sievām, kuras domāja, ka sieviešu naktskrekli ir vakarkleitas, un kuras ar tām devās uz teātri, vai izmantoja dvieļus kā šalles... Sekoja preču izpirkšana un sūtīšana uz PSRS, lai visai drīz jau tās varētu sākt normēt. Tam sekoja dzīvojamo telpu komunalizācija, uzņēmējdarbības likvidācija un, visbeidzot, terors un deportācijas, kuras tika vērstas tieši pret tautas talantīgākajiem un stiprākajiem cilvēkiem. "Ja mums nav, viņiem arī nebūs". "Ja viņi dzīvo bagātās zemnieku saimniecībās, tad labāk visi dzīvosim pelēkās mājas un komunālajos dzīvokļos". Tā tas notika visā Eiropā no Igaunijas līdz Rumānijai, bet vēlāk līdz pat Berlīnei. Un tā tas notiek šodien Ukrainā. Krievijas tieksme dāvāt visai pasaulei traģēdiju ir aktualizējusies vairāk kā jebkad agrāk.

Nodevības banalitāte
Ļoti daudziem maniem vienaudžiem piemīt misijas apziņa – sargāt Latviju! Represēto paaudze ir nodevusi manai paaudzei šo uzdevumu. Ne vienmēr tas tiek izteikts skaļi, bet arī skaļi neizteikts vadmotīvs vieno mūsu kopīgos pasākumus. Iespējams, arī tāpēc, ka zinām, ka valdošā politiskā elite to vienkārši neizdarīs – drīzāk jau kaulēsies par labāko cenu... Taču nezinu, vai kādu tas pārsteigtu. Bieži vien pārsteigumu sagādā tautā cienīti cilvēki un kultūras ļaudis. Taču arī tas nav nekas jauns. Arī 1940. gadā Padomju vara savervēja visnegaidītākos cilvēkus – ģenerālis Dambītis, literāts Jūlijs Lācis, aizsargs Pēteris Blaus un, protams, Vilis Lācis. Ticība komunismam? Naids pret Ulmaņa nedemokrātiskumu? Nē! Atkal tika apelēts pie viszemiskākajām cilvēka emocijām – skaudības, neapmierinātības ar statusu sabiedrībā, neapmierinātības ar materiālo turīgumu... Nešaubos, ka arī šodienas Latvija sevī slēpj daudzus šādus "pārsteigumus". Ceru, ka par to nekad nebūs iespēja pārliecināties...

Ko darīt šodien un tagad?
Daudz tiek kritizēta Kārļa Ulmaņa rīcība 1940. gadā. Protams, ka visa tā laika Latvijas ārpolitika bija smaga politiska pārrēķināšanās. Taču tā nebija ne nodevība, ne gļēvulība. Izvēlē starp drošu karu un nedrošu nākotni Ulmanis izvēlējās otro. Viņš paļāvās uz vienu – kamēr būs latviešu tauta un tā būs patriotiska, tikmēr būs cerība uz atjaunotu Latviju. Un viņam bija taisnība! Ikviens, kurš ir runājis ar ulmaņlaiku paaudzes cilvēkiem zina, ka tieši viņa laikā paceltā latviešu nacionālā pašapziņa ļāva izturēt okupācijas smagumu. Tā ir mācība, kas mums jāpārņem – kamēr būs latvieši, kamēr būsim mēs, tikmēr būs Latvija! Nekontrolējamajai starptautiskajai situācijai ir jāgatavojas nevis ar nemitīgu biedēšanu, bet strādājot ar sevi un cilvēkiem visapkārt, lai izšķirošajā stundā mēs spētu ietekmēt to nezināmo, kas nāks. Nevis bezpalīdzīgi, bet droši! Nevis noliedzot to, kas mums svēts, bet no tā smeļoties spēku!

Kas noteikti nestrādās? Kad Lietuvu 1940. gadā apvainoja par PSRS karavīru nolaupīšanu (kuri patiesībā bija apmaldījušies "sarkano lukturu" rajonos...), tā izmisīgi meklēja vainīgos cerībā izvairīties no kara. Tāpat rīkojās Igaunija, kad to apvainoja Polijas zemūdeņu uzņemšanā. Latvija priecājās, ka tā ir bijusi "gudrāka", atšķirībā, piemēram, no Somijas... Bet stāsts jau nav par zemūdenēm, karavīriem un "nepareizu rīcību", kas provocētu PSRS. Jo kamēr Latvija "gudri" darīja visu, lai nekaitinātu Austrumu kaimiņu, tikmēr šis kaimiņš atbrīvoja vietu koncentrācijas nometnēs baltiešiem... Mēs nezinām, kas mūs nākotnē gaida, bet ir skaidrs, ka Krievijas apetīti mēs ietekmēt nevaram. Taču mēs varam dzīvot ar godu un nostiprināt pamatus mūsu kopīgajai mājai, lai pārciestu jebkādas vētras nākotnē!