28.05.2014 10:55

Vēlēšanas ir notikušas, interese – pieticīga

Autors 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

2014. gada 24. maijā krita vismaz divi rekordi. Pirmo mums dāvāja māte daba, jo termometra stabiņš daudzviet pakāpās līdz plus 31 grādam, vietām pat nedaudz augstāk, otro sarūpējām paši.

Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotie skaitļi, Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā piedalījās tikai 445 225 cilvēki jeb aptuveni 30 % balsstiesīgo no pusotra miljona vēlētāju. Tik vienaldzīgi pret vēlēšanām nekad neesam bijuši, tāpēc notikušais ieguvis antirekorda slavu. Tiesa, gluži pašā pirmajā vietā mēs neesam. Piemēram, Slovākijā uz vēlēšanām atnāca tikai 13 procenti valsts pilsoņu. Vēlētāju aktivitāte visās 28 dalībvalstīs kopā vidēji bijusi 43,11 procenti.

Formāli Eiropas Parlamenta vēlēšanās Latvijā uzvarēja "Vienotība", kas ieguva četras deputātu vietas. Patiesībā jau piecas, jo, ja pieņemam, ka solījums Valdi Dombrovski virzīt eirokomisāra amatam tiks pildīts, Sandrai Kalnietei, Artim Pabrikam un Krišjānim Kariņam V. Dombrovska vietā piebiedrosies nākamais, kam sarakstā bijis vairāk plusiņu. Kurš tas būs, pagaidām nav zināms. Taču Latvijas mērogā tā nekāda lielā uzvara "Vienotībai" vis nav. Pie tik zemas vēlētāju aktivitātes, piemēram, Saeimas vēlēšanās, tas būtu tikai kādu 13 procentu vēlētāju atbalsts.

Un faktiski jau šajās vēlēšanās uzvarēja personības, nevis partijas. Piemēram, nav pat īsti skaidrs, kāds ikdienā bezpartejiskajam televīzijas žurnālistam Andrejam Mamikinam ir sakars ar "Saskaņas centru". No citas puses, redzam arī to, ka tad, ja kandidātam ir daudz naudas plašai vēlēšanu kampaņai, viņš vēlētājam var solīt to, ar ko Eiropas Savienībai nav nekāda sakara, piemēram, lielākas pensijas, mazo slimnīcu saglabāšanu un tamlīdzīgas lietas, un dabūt biļeti uz Briseli. Tā tas gadījies ar ZZS saraksta trešo numuru, Saeimas deputāti Ivetu Griguli, kura mums visiem teica, ka "cilvēks ir galvenais". Patiesībā jau vecajā Eiropā galvenais ir cieņa pret cilvēku, bet mēs neesam "vecā Eiropa", mums viss ir mazliet citādāk.

Cits stāsts ir par eiroparlamentārieti ar stāžu Tatjanu Ždanoku, kura šoreiz tika ievēlēta no Latvijas Krievu savienības saraksta. Visu laiku runājusi par cilvēktiesībām, viņa, par šausmām pat kolēģiem Eiropas Parlamentā, pēkšņi parādījās Krimā, lai paustu gandarījumu, ka tur, Maskavas ēnā, viss ir noticis tā, kā vajadzīgs, un kādas vēl tur cilvēktiesības. Skaidrs, ka Latvijai no viņas darbošanās Briselē būs tikpat maz labuma kā divās iepriekšējās reizēs. Taču Ždanokas ievēlēšana parāda, cik daudz aktīvu Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstītāju ir mūsu valstī. Bet tāda nu reiz ir demokrātijas būtība. Protams, Latvijas Krievu savienībai ir arī pretstats ‒ nacionālie spēki, kuri balsoja par pārbaudītām vērtībām ‒ Robertu Zīli.

Ļoti gribētos, lai šoreiz jaunievēlētie septiņi deputāti (ar T. Ždanoku varam nerēķināties) patiešām darbotos mūsu labā un varbūt reizēm nebaidītos kļūt par baltajiem zvirbuļiem. Iespējams, ka uzdrīkstēšanās skaļāk paust Latvijas iedzīvotāju intereses mūs tuvinātu Briselei. Citādi tā paliks tikpat tālu, cik bijusi visus šos pēdējos desmit gadus. Un maz tādā gadījumā līdzēs skaidrojumi, ka vienaldzība pret Eiropas Parlamenta vēlēšanām bijusi skaidrojama ar saulaino laiku, piesaisti tikai vienam noteiktam vēlēšanu iecirknim vai pārliecību, ka mana balss jau tāpat neko nemainīs.