Laika apstākļi mums varētu pārmest, ka mēs paši nezinām, ko gribam, jo, līdzko ir tas, pēc kā ilgojamies, tā kārojam ko citu. Par to nācās aizdomāties, sēžot Mārupes autobusā, kad gribot negribot nācās noklausīties priekšā sēdošo kundzīšu sarunu.
"Lai kāds laiks ziņās tiek solīts, manai kaimiņienei tās vienmēr nāk kā traģēdija. Atradusi par ko uztraukties, ka ievziedu laikā ir vēss! Tā taču pie mums vienmēr ir bijis, ka, norunājot randiņu zem ziedošām ievām, bija cerības pasildīties zem kavaliera ancuka. Toties, kad uzplaukst ceriņi, no skapja jāsāk vilkt ārā plānās vasaras kleitiņas," teica kundzīte vilnas jaciņā ar tamborētu apkaklīti.
"Es ņemu piemēru no angļiem. Pareizi viņi saka, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs," piebalsoja blakussēdētāja, no kuras iepirkumu maisa spraucās ārā jaunas lejkannas snīpis ar sietiņu. "Kāda jēga uztraukties par to, ko nevar mainīt? Es nesaprotu, kāpēc cilvēkus vajag biedēt ar gaidāmo laiku. Nu jau ne tikai no vēja brāzmām un lietus gāzēm, bet pat no saules ir bail.
Stādi un puķes gan nebaidās, kaut tiem nav jumta virs galvas. Līdzko uzspīd saulīte, visas puķītes paceļ galviņas un aug acīm redzot, bet lietainās dienās es saku paldies Dieviņam, ka viņš manā vietā palaista dobes, bet es tikmēr varu pasēdēt pie loga ar adīkli vai grāmatu rokās. Vējš izpurina no koku zariem kaitēkļus, tāpēc augļu dārzs jāstāda kalna galā, kuram pāri skrien visi vēji."
"Taisnība, katrai lietai ir sava labā puse, bet, ja baidās, neredz ne vienu, ne otru, un dzīve paskrien garām. Tā ir ne tikai ar laika ziņām, bet ar visu šajā pasaulē," noteica pirmā kundzīte, ceļoties no sēdekļa un dodoties uz autobusa durvīm.
Pat tie cilvēki, kuri ziņas principā nelasa, neklausās un neskatās, laika vēstīm uzmanību tomēr pievērš. Un, tieši tāpat kā politiskie notikumi, tās nekad nav īsti labas.