Pagājušajā pavasarī sarunā par dzīves mācībām pirmās un atjaunotās brīvvalsts laikā Aleksandrs Kiršteins, arhitekts, Augstākās Padomes deputāts, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, teica: "Manuprāt, galvenais un visvērtīgākais, ko mēs esam ieguvuši, ir individuālā brīvība – katrs var darīt, ko grib. Viss pārējais ir pakārtots tam. Brīvs cilvēks var izvēlēties to, kas viņam ir derīgs. Brīvā valstī uz cilvēku neiedarbojas masu hipnoze, smadzeņu "skalošana" un citi ar varu uzspiesti manipulācijas veidi.
Brīvā valstī var dzīvot pēc savas gribas un viss ir atkarīgs no cilvēka personības, jo paveras faktiski neierobežotas iespējas, ko var izmantot pēc savas vēlmes. Cilvēks, kurš zina, ko grib, spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, iet savu ceļu. Ja cilvēkam ir vāja griba un viņš nekam netic, viņu loka kā smilgu vējā – kurā virzienā pūš, tajā liecas. Tā tas ir bijis visos laikos, un vēsture to apliecina."
Šos vārdus atcerējos nupat, gatavojot rakstu par ģimenes dārzniecību "Neslinko". Viesojoties pie Elgas Bražūnes ģimenes Baložos, staigājot pa siltumnīcām, biju pārsteigta, cik daudz var paveikt vecāki kopā ar bērniem. Viņi izaudzē bioloģiski tīru pārtiku ne tikai sev, bet piedāvā visplašāko šādu dārzeņu stādu klāstu ikvienam, kurš ir gatavs tos iestādīt un kopt, ievērojot pavisam nedaudzus, bet pašus būtiskākos noteikumus, lai rudenī varētu novākt ražu.
Redzot milzīgo darbu, kas ir vainagojies ar brīnišķīgiem augļiem, un cilvēku pateicību par to, domās pavīd jautājums, kā pati esmu pavadījusi šos atjaunotās brīvvalsts gadus. Cik brīva izmantot iespējas esmu bijusi, un kā tas man ir izdevies? Jautājums par brīvību šodienas pasaules notikumu kontekstā atkal ir īpašs. Un ne tikai valstu, bet vispirms katra cilvēka paša personīgajā izpratnē.
4. maijs – valsts Neatkarības atjaunošanas diena – mums ir īpaši svētki. Mēs tai ticējām garus gadu desmitus, un jau 23 gadus šis notikums ir mūsu realitāte.