04.04.2014 16:23

Vai taupot nezaudējam?

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Pirms kāda laiciņa man bija iespēja piedalīties dabas un vides apsaimniekošanai veltītā pasākumā, kuras dalībnieki tika iepazīstināti ar jaunu pasākumu programmu, kam piešķirts ievērojams Eiropas Savienības līdzfinansējums.

Pasākums bija lieliski organizēts, viss dzirdētais bija zinātniski pamatots, un runātāji bija izglītoti cilvēki. Kopš tā brīža pagājis labs laiciņš, un tomēr domās ik pa laikam atgriežos pie šī notikuma, jo ir palikusi pēcsajūta, kas nedod mieru. Ne jau pats notikums ir iemesls, kādēļ par to joprojām jādomā, bet cilvēku attieksme pret dabu, kas sāk mainīties. Lai paskaidrotu, ko ar to domāju, atļaušos izstāstīt vienu epizodi no dzirdētā.

Lai apsaimniekotu aizaugušas pļavas, no kokiem var atbrīvoties, tos nocērtot. Bet, tā kā koku ciršana un izvešana ir dārga, ticis izmēģināts jauns jeb, kā tagad saka, inovatīvs paņēmiens. Lai attēlotu šo paņēmienu ilustratīvi, uz lielā ekrāna tika parādīta fotogrāfija, kurā redzami vairāk nekā desmit stalti bērzi – nokaltuši, apzināti atstāti mirt lēnā nāvē, jo to stumbriem noplēsta miza.

Redzot šos staltos pelēkos stāvus, kaklā sakāpa kamols un prātā pazibēja tautasdziesmas vārdi: "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu." Bet runātājs turpināja uzstāšanos, paskaidrojot, ka šim paņēmienam ir vēl kāds pluss, proti, šie bērzi nedzīs arī atvases, un tas būs papildu ietaupījums, jo pļava nebūs jāattīra no atvasēm.

To dzirdot, atcerējos vecmāmiņu laikus, kad zemniekiem nekāda līdzfinansējuma nebija. Jā, mūsu senči cirta kokus, līda līdumus, lai iekoptu aramzemi, veidotu pļavas lopu ganībām, jo lauksaimniecība bija dzīves pamatu pamats. Bet toreiz pret kokiem bija pavisam cita attieksme, un arī mēs tā tikām audzināti. Ar kokiem sarunājās kā ar cilvēkiem, pie bērza stumbra pieglaudās, asaras žāvējot, pie priedes – dvēseles mieru meklējot, pie ozola – spēku lūdzot, un koki ne tikai deva savu enerģiju, bet prata glabāt noslēpumus labāk par cilvēkiem.

Mūsdienu taupības režīms ir izmainījis cilvēku domāšanu, un tas izpaužas aizvien pieaugošā progresijā arī daudzās citās jomās. Senčiem bija mazāk naudas nekā lielākajai daļai no mums šodien, bet viņiem pat prātā neienāca tas, ko mēs tagad uzlūkojam kā inovāciju un pamazām sākam uztvert par normu. Mums ir pazudusi dabas kā dzīvības izjūta, kas piemita mūsu vectēviem un vecmāmiņām, kuriem bija tikai pāris klašu izglītība, bet viņi vadījās pēc Dieva gudrības nedarīt otram to, ko negribi, lai dara tev, lai tev labi klātos uz zemes.