Piparkūku, sutinātu kāpostu, cepeša un krāsnī ceptu kartupeļu smarža no virtuves. Kā vecāki mums, tā mēs saviem bērniem esam centušies sagādāt tikpat jauku Ziemassvētku noskaņu mājās.
Taču, kad mūsu bērni paaugās un lielākie jau bija atšifrējuši Ziemassvētku vecīša noslēpumu, mēs piedzīvojām kaut ko tādu, kas izmainīja mūsu priekšstatu par gatavošanos Ziemassvētkiem. Tas notika pirms daudziem gadiem vakarā pēc Ziemassvētkiem un Jaunā gada sagaidīšanas. Mēs ar radu bērniem nācām no teātra izrādes un, gribēdami izstaigāties pa svaigu gaisu, nolēmām iet kājām pa izgaismotajām Rīgas ielām. Vējš dancināja sniegpārslas, brīžiem tās sagriezdams spēcīgā virpulī, un, sacēluši apkakli, mēs, pa brīdim pikodamies, devāmies mājup.
Mūsu ceļš veda garām norobežotam laukumam, kurā vējš bija sagāzis un izstumdījis pēc svētkiem pāri palikušās eglītes. Bērni teica: "Cik smukas eglītes! Kāpēc viņas ir šeit? Kāpēc viņas nav izpušķotas siltās istabās?" Teicu, ka šīs eglītes neviens nav nopircis, jo ir nocirsts vairāk, nekā cilvēkiem vajadzēja. "Labāk viņas būtu palikušas mežā," bērni sprieda savā starpā.
Kādu brīdi pagājuši, pie daudzstāvu mājas miskastēm mēs atkal ieraudzījām eglītes. Arī tās vējš bija izmētājis pa apkārtni, bet šo eglīšu zaros bija pa krāsainām lietutiņa stīgām un uz nobirušajiem zariem varēja saskatīt sveču pēdas. Šīs eglītes, skaisti sapušķotas, bija priecējušas cilvēkus svētkos, bet pēc tiem samestas kaudzēs pie miskastēm. "Žēl tās eglītes," savā starpā pārrunāja bērni.
Pirms nākamajiem Ziemassvētkiem mēs šo vakaru naksnīgajās Rīgas ielās atcerējāmies un nolēmām, ka mūsu eglīte šajos Ziemassvētkos paliks augam mežā. Mēs Rīgas dzīvoklī pārnesām mākslīgo eglīti, kas bija tik meistarīgi uztaisīta, ka izrotāta izskatījās gluži kā no meža pārnestā. Un Ziemassvētkiem raksturīgo skuju smaržu radīja adventes vainags, kad tajā iededza svecītes.
Radu bērniem, kuri dzīvo privātmājā ar plašu pagalmu, vecāki nākamajos Ziemassvētkos pārnesa eglīti podiņā, ko pavasarī iestādīja mājas pagalmā. Eglīte lieliski iesakņojās, un nu jau daudzus gadus, gaidot Ziemassvētkus, to rotā lampiņu virtenes, kas jauki izgaismo mājas apkārtni visu adventes laiku.
Jāteic, ka Ziemassvētku laikā pabūt zem zvaigžņotām debesīm ir īpaša sajūta. Vērot brīvā dabā izpušķotu eglīti ir sevišķi skaisti, jo katros Ziemassvētkos viņu sapoš arī dabas māte. Vienu gadu eglītes zari ir bagātīgi rotāti ar sniega pārslām, citu gadu katra tās vissmalkākā skujiņa ir tērpta vizuļojošā sarmā, bet vēl citu zariņi ir izgreznoti smalkām ledus lāstekām. Un pēc svētkiem noskaņa ir vēl gaišāka, jo, tāpat kā mēs, arī eglīte gaida jaunu pavasari.
Ziemassvētki man saistās visskaistākajām bērnības atmiņām. Izpušķotas eglītes smarža, kuras zaros sakarinātās mantiņas silti izgaismo sveču liesmiņas. Ziemassvētku vecīša dāvanas, kas saliktas zem eglītes kuplajiem zariem.